Kurts Vonnegūts – Cilvēks bez valsts

Lasot Vonnegūta pēdējo grāmatu – pusesejisku, pusautobiogrāfisku apcerējumu par pāris viņa prātu nomokošajām tēmām – drīz vien roka pati stiepās bez zīmuļa. Diemžēl lasīšana notika darbā un autobusā, tāpēc piezīmju vietā nācās nodarboties ar atvainošanos blakussēdētājai (labi, ka vēl tā bija sieviete), tomēr sajūsmu par ložmetēja ritmā skanošajiem aforismiem nespēja mazināt arī šis pārpratums. To tēmas nebūs svešas nevienam Vonnegūta pazinējam: pārdomas raiti lēkā no humora pie dzīves jēgas, no literatūras pie kara, no benzīna pie varas, beidzot izdarot kārtīgu piezemēšanos pie Dž. V. Buša jaunākā.

Jā, Vonnegūtam nepatika nesenais ASV prezidents. Ja pirms to nezinājāt, plānās grāmateles otrā daļa to ieskaldīs paurī tā, ka neaizmirsīsiet visu atlikušo mūžu. Ja šī daļa būtu garāka, pat manas cieņas pret autoru nepietiktu, lai izturētu līdz galam. Neesmu Buša cienītājs, taču ASV problēmu aprakstā nebija gandrīz nekā no Vonnegūta dzeļošā šarma, – tas bija aizstāts ar siekalām šķīstošu lamāšanos par valdību paveca vīra izpildījumā. Nīgrumu drīz vien nomainīja žēlums, kā skaistas dienas skābenu norietu vērojot. Vismaz bija palikušas visas iepriekšējās lappuses ar visiem Vonnegūta sulīgajiem novērojumiem, sarkasmu un atklātumu. Ja vēl viņš pats nebūtu aizmirsis, ka uz zemes esam, lai pendelētos apkārt…

Vonnegūta mīlestība

Divās rindkopās rakstīt par Vonnegūtu ir bezjēdzīgi ne vien tēmas plašuma, bet arī apkārtējā zināšanu līmeņa dēļ. Tā nu ir sanācis, ka Latvijā gandrīz visi aktīvie lasītāji Vonnegūtu pazīst labāk par saviem vecvecākiem, mani ieskaitot. Par nacionālās Vonnegūta mīlēšanas īpatnībām rakstīt neuzņemšos, bet par personiskajām gan. Turklāt turpināšu to šajā rindkopā, jo citādi pēc ievada paliks tikai viena – UN KO TAD? Toties tagad vēl varu pastāstīt par slavenā trīsromānu izdevuma nepiedienīgo vāku, kas uzreiz piesaistīja trīspadsmitgadīgā rindkopaiņa uzmanību, totāla apjukuma un aussmaida sajaukumu, tūlītējo pārlasīšanu līdz “Čempionu brokastis” pārzināšanai Šveika un Nasretdina līmenī, viņa jauntulkoto grāmatu lasīšanu grāmatveikalā bez tērēšanās, agrīno skolotāju nodzēstā rakstītkaifa atdzimšanu ar Kilgora Trauta stāstu sacerēšanu iedomātā Vonnegūta balsī…

Tieši viņa balss mani savaņģoja pirmā. Tai nebija jāpiešaujas, tai nebija jānotic – man Vonnegūts vienkārši cilvēciskā valodā stāstīja savu smadzeņu saturu. Pirms pāris gadiem izmēģinājumam paklausījos Lopkautuves sākumu viņa paša izpildījumā – laiks tās bija tikai uzlabojis. Tagad katrā vārdā un teikumā caurspiedošais farss radīja ne vien publiskus smieklus, bet arī Apjausmu par tajos apslēpto Patiesību. Pēkšņi sajutu Vonnegūtu kā cilvēku, gandrīz redzēju viņa histērisko izmisumu par absurdo dzīves un vēstures pildījumu. Šķita, ka tieši tas arī līst pāri lūpām kā pārvārījies piens, kuru autors nepraktiskuma dēļ nemāk apmaisīt un noturēt zem vāciņa. Tas bija kā nevaldāmos smieklos pāraugusi Kafkas klusā kliegšanā. Pierakstīta draudzīgā balsī ar pieredzējuša komiķa veiklību samaisot prātu un ārprātu dzīves proporcijās. Mani tā uzreiz ievilka atvarā, lai izspļautu veļasrullī izgrieztā iekšpasaulē.