Tobiass Vulfs – This Boy’s Life

Autobiogrāfija sākas ar mazā Tobiasa novērotu smagās mašīnas avāriju. Mamma viņu izpurina no stupora, un abi dodas tālāk ASV rietumos, cerot uz bagātības atrašanu piecdesmito gadu urāna drudzī. Avārijas metafora ir tikpat pārsteidzoši smagnēja kā Steinbeka “Travels with Charley” sākuma vētra, taču Vulfa agrīnajai dzīvei visnotaļ piemērota. Turpinājumā viņš ar mammu kuļas no vienas nelaimes nākamajā, mēģinot atrast jaunu vīru, tēvu un māju. Arī šķietamā izdošanās drīz vien izvēršas līdz šim lielākajā avārijā.

Stāsts tomēr nav černuha: asaru vietā uz sejas drīzāk būs skumjš smaids, lasot par Tobiasa vārda patvaļīgu nomainīšanu uz Džeku (par godu Londonam), pārcelšanos uz Konkrītas (t.i., Betona) pilsētiņu, nereti burtisko cīkstēšanos ar tēvu, mātes uzvaru šaušanas sacīkstēs un visām pārējām amerikāniskajām padarīšanām, kuru dēļ tās rietumi tiek apdziedāti jau simtiem gadu. Pats autors vēlāk atzina, ka ir mazliet sabiezinājis krāsas, izlaižot sēdēšanas un lasīšanas stundu simtus, taču grāmatai tas nāk tikai par labu. Viņa dzīvesstāsts kļūst interesantāks, bet tēli bezmaz mitoloģizējas. Un rakstnieka tapšana cauri dzīves dunckām ir daudz labāks stāsts par alternatīvo izaudzēšanu siltumnīcā.

Tobiass Vulfs

Viens no mūsdienu amerikāņu īsstāstu lielākajiem meistariem ir pelnījis lasītāju ievērību ne tikai ūsu un slepkavnieciskā skatiena dēļ. Lai arī vairāk pazīstams par dažiem viegli dezorientējoša stila stāstiem, kuru izsekošanai vien vajadzīgas vismaz pāris caurlasīšanas (“Bullet in the Brain”, “Hunters in the Snow”), mani viņš neatgriezeniski paņēma ar “Say Yes” lasījumu (diemžēl internetā vairs nav atrodams) – pirmo reizi, kad “izlietnes reālisms” burtiskā izpildījumā ir radījis dziļu smieklu un sāpīgas smeldzes sajaukumu sirdī. Pēc tam atklāju, ka arī daudzos citos viņa stāstos ir līdzīga pieeja ģimenes ikdienai, kurā viens nepateikts vārds var pēkšņi sagāzt gadiem celto.

Pretēji loģiskajam secinājumam, tas nenozīmē, ka Vulfa paša dzīvē nav bijis nekā cita interesanta, par ko rakstīt. Drīzāk otrādi: lasot viņa memuārus “This Boy’s Life” vienubrīd jūti skaudību par paša dzīves salīdzīnošo bālumu, bet jau nākamajā vari par to tikai priecāties. Tā ir kā bērnībā lasītie O’Henri pastāsti vai pat tautas pasakas: bērnības brauciens ar māti uz ASV rietumiem cerībā uz apsildīšanos tālaika urāna drudzī, skolotāju un mammas mānīšana, šaudelēšanas apsēstība, ļaunais patēvs, trakie klasesbiedri… Taču par to nākamajā ierakstā. Pagaidām tikai viens neatbildēts jautājums: kādam vēl ir sanācis iemīlēties autora darbos viņa izskata un izturēšanās veida dēļ?