Tag Archives: ziemeļamerika

Millers Viljamss

Par amerikāņu dzejnieku, tulkotāju, zoologu un vispār malaci Milleru Viljamsu uzzināju kādā apsēstības periodā ar viņa meitas, kantrī/folk/rokmūziķes Lusindas Viljamsas daiļradi, kuru, kā arvien šādos brīžos, pavadīja biogrāfisko materiālu šķirstīšanas stundas. Tā tiku pie viņas tēva vikipēdijas, tad dažiem internetā publicētajiem dzejoļiem, bet tad, kādā dzimšanas dienā, arī diviem dzejoļu krājumiem. Tagad Millers Viljamss ir mans mīļākais un vienīgais man zināmais mūsdienu amerikāņu dzejnieks (cik nu astoņdesmitgadnieku var dēvēt par “mūsdienu dzejnieku”). Tā kā pirms dažām dienām pabiju Lusindas koncertā, iedomājos, ka būtu labi padalīties viņas tēva dzejas nedarbos.

Tajos tradicionālas dzejas formas (arī atskaņas!!!aasasa) un vienkārša, “tautiska” valoda  parasti ir apvienota ar mūsdienu amerikāņu stāstniecībā izplatīto apsēstību ar lēni naratīvu tēlu atklāšanos un klusām, sadzīviskām epifānijām. Kā izrādās, tā ir visnotaļ dzīvīga un iedarbīga pieeja ne tikai stereotipiskajiem lauku apgabalu iedzīvotājiem, bet arī dzejniekiem (par to liecina Viljamsa saņemtās balvas, ieskaitot ASV galveno – Poet’s Prize) un prezidentiem (Bils Klintons otrajā inaugurācijā viņam mīļi palūdza nolasīt kādu savu dzejolīti). Un labi, ka tā, citādi šķistu, ka dzejnieki nemaz nedrīkst izkāpt no metafiziskajām dimensijām, lai uz brīdi uzvilktu čības, paskatītos pa logu kaimiņmājā vai savā spogulī un sajustu Visumu arī tajos (kaut reizēm to papildina pārlieku aktīva pirksta kratīšana). Zemāk arī pāris pierādījumi.

Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under autori

Reja Bredberija (1920-2012) piemiņai

Runājot par zinātnisko fantastiku, bieži izmantoju Perseja un Medūzas galvas metaforu.  Lai neskatītos patiesībai tieši virsū, vari lūkoties pāri plecam, bronzas vairoga virsmas atspulgā. Tad atmuguriski atvēzējies ar zobenu un nocērt Medūzai galvu. Fantastika tēlo lūkošanās nākotnē, taču patiesībā tā vēro esošās realitātes atspulgu. Tai ir tāda kā atsitienredze, kas ļauj rakstniekam izklaidēties ar rikošetiem, neliekot uzturēt pārspīlētu intelektuālismu un pašrefleksiju.

(..) Vai zināt, kāpēc skolotāji bērniem dod manas grāmatas? Jo es runāju mēlēs. Es rakstu metaforās. Ikviens mans stāsts ir atmiņā paliekoša metafora. Lielās reliģijas ir vienas vienīgas metaforas. Cilvēkiem patīk stāsti par Bābeles torni un Danielu lauvu alā. Šīs metaforas ir tik spilgtas, ka tās nevar aizmirst, no tām nevar paslēpties – un skolu bērniem tas patīk. Tāpēc viņi lasa par stāstus par dinozauriem un raķetēm, un kosmosa cīniņiem. Visu mūžu esmu skraidījis pa laukiem un aplūkojis tuvumā it visu, kas iekrīt acīs. Kaut ko pamanu, apskatu no visām pusēm un redzu, jā, tur ir stāsts. Tas bērniem patīk. Mani stāsti tagad ir publicēti tūkstošiem krājumos. Tur esmu labā kompānijā. Citi rakstnieki tur parasti ir metaforās rakstījušie aizgājēji: Edgars Alans Po, Hermans Melvils, Vašingtons Ērvins, Nataniēls Hotorns. Viņi visi rakstīja bērniem. Varbūt viņi to slēpa, bet patiesībā viss bija tieši tā.

(Divas rindkopas no Bredberija intervijas Paris Review, kas pilnībā izlasāma šeit: http://www.theparisreview.org/interviews/6012/the-art-of-fiction-no-203-ray-bradbury)

Komentēt

Filed under dažādi

(Viesraksts) Katrīna Stokete – The Help

(Pirmajā bloga viesrakstā Alise stāsta par Ketrīnas Stoketes grāmatu The Help. Šī nav atsevišķa rindkopa.)

 1962.gads, Džeksona, Missisipi. Tumšādainās izpalīdzes audzina bērnus, gludina kreklus un uztur kārtībā māju. Viņu gaišās saimnieces pucējas, strīdas ar vīriem, nesaprot pašu bērnus un vada dīkas dienas, gaidot mājās vīrus. Tomēr sešdesmitie ielaužas pat Džeksonā, kur trīs ļoti dažādu
sieviešu iedraudzēšanās kopīga mērķa – patiesu stāstu apkopošana par izpalīdžu dzīvi – uzplēsīs līdz šim nemainīgo sociālo audeklu. Liels tracis rasu attiecību noskaidrošanā izvēršas pēc likuma ierosinājumu par atsevišķu ‘izpalīdžu ateju’ ierīkošanu. Neļaus tak kalponēm lietot saimnieku ateju, viņām esot visādas svešas un eksotiskas slimības.  Un vispār – pasargāsim viens otru no svešajiem, nedod dievs, vēl kāds kļūs mellāks no atejas apmeklējuma. Tie gan, protams, ir tikai ziediņi. Tas ir laiks, kad nogalina Mārtinu Luteru Kingu, kādā dienvidu pilsētiņā nogalē tumšo puiku, kas nejauši iegājis gaišādaino atejā, bet turpat māju priekšā nošauj segregācijas pretiniekus.

Romānu ieraudzīju Frankfurtes lidostā, turpat sāku lasīt un aizvēru ap trijiem naktī. Dzīvesstāstu savijums un aizkustinājums ierāva dzīlēs, kur smiekli sajaucās ar asarām un dažos pārdzīvojuma brīžos nācās pat atvilkt elpu pirms lasīšanas turpinājuma. Pamanīju arī, ka anglosakšu pasaulē tas ierindojas grāmatlasīšanas klubu izvēļu augšpusē (tas paskaidro darba beigās ievietotos ‘Jautājumus grāmatlasīšanas klubu biedriem/ēm’), gan ne tik sen arī ticis ekranizēts. Pēcsajūtās gan jāatzīst, ka lai arī brīžiem romāns tuvinajās labai literatūrai, lielākoties tas tomēr bija kā brīvdienu/pludmales literatūra, kurā iegrimt, līdzpārdzīvot un atkal iznirt, dzīvju aprakstu viegli aizkustinātam.

Komentēt

Filed under apraksti

Bobs Dilans – Hronikas. Pirmā grāmata

Turpinot bloga graujoši grandiozo objektivitātes ceļu, izlēmu, ka jāapraksta arī nupat izdotie Dilana memuāri manā tulkojumā. Jo grāmata ir fantastiski izcila, garantēti sagādās neskaitāmus intelektuālus, fiziskus un emocionālus orgasmus, turklāt ikvienu lasītāju padarīs par izcilu mūziķu, dzejnieku un memuāristu.

Tas (varbūt) ir neliels pārspīlējums, tomēr tulkojot patiešām izjutu nelielu smeldzi par grāmatas neesamību savos pusaudža gados. Tā būtu lieliski piemērota daudzkārtējai pārlasīšanai un nepiepildāmu sapņu sakurināšanai par došanos muzikālos stopēšanas ceļojumos, sacerot dziesmas pamestu ceļu malās. Atmiņu stāsta fragmentārisms (grāmatā būtībā ir tikai četras Dilana dzīves epizodes, starp kurām nav neviena slavenākā albuma ierakstīšanas laika) vilšanos rada tikai sākumā, jo drīz vien saproti, ka citur lasāmo faktu vietā Dilans piedāvā četras garas prozas dziesmas, ļaujot iegrimt grāmatā uzreiz un neatkarīgi no atvērtās lappuses, ķert kaifu no domu plūduma, nemitīgās, tomēr vienmēr sasaistītās lēkāšanas no literatūras mūzikā, tad ceļošanā, atpakaļ mūzikā, ģimenes dzīvē, atkal mūzikā, ceļā satiktajos dīvaiņos… Pārlasot pirms divarpus gadiem tapušo tulkojumu, lielāki iebildumi pašam, par laimi, ir tikai divi: teikumu struktūra reizēm ir dikti neveikla, un zemsvītras piezīmes ne vienmēr ir vajadzīgas. Tobrīd mēģināju visā tekstā pārvadīt Dilana garu latviešu valodā, iztēlojoties, kā viņš runātu un rakstītu latviski. Tagad  arī oriģinālu un tā garu uztveru mazliet citādi. Abzolūta gada grāmata vienalga.

Nopirkt var šeku.

6 komentāri

Filed under apraksti

Tobiass Vulfs – This Boy’s Life

Autobiogrāfija sākas ar mazā Tobiasa novērotu smagās mašīnas avāriju. Mamma viņu izpurina no stupora, un abi dodas tālāk ASV rietumos, cerot uz bagātības atrašanu piecdesmito gadu urāna drudzī. Avārijas metafora ir tikpat pārsteidzoši smagnēja kā Steinbeka “Travels with Charley” sākuma vētra, taču Vulfa agrīnajai dzīvei visnotaļ piemērota. Turpinājumā viņš ar mammu kuļas no vienas nelaimes nākamajā, mēģinot atrast jaunu vīru, tēvu un māju. Arī šķietamā izdošanās drīz vien izvēršas līdz šim lielākajā avārijā.

Stāsts tomēr nav černuha: asaru vietā uz sejas drīzāk būs skumjš smaids, lasot par Tobiasa vārda patvaļīgu nomainīšanu uz Džeku (par godu Londonam), pārcelšanos uz Konkrītas (t.i., Betona) pilsētiņu, nereti burtisko cīkstēšanos ar tēvu, mātes uzvaru šaušanas sacīkstēs un visām pārējām amerikāniskajām padarīšanām, kuru dēļ tās rietumi tiek apdziedāti jau simtiem gadu. Pats autors vēlāk atzina, ka ir mazliet sabiezinājis krāsas, izlaižot sēdēšanas un lasīšanas stundu simtus, taču grāmatai tas nāk tikai par labu. Viņa dzīvesstāsts kļūst interesantāks, bet tēli bezmaz mitoloģizējas. Un rakstnieka tapšana cauri dzīves dunckām ir daudz labāks stāsts par alternatīvo izaudzēšanu siltumnīcā.

Komentēt

Filed under apraksti

Tobiass Vulfs

Viens no mūsdienu amerikāņu īsstāstu lielākajiem meistariem ir pelnījis lasītāju ievērību ne tikai ūsu un slepkavnieciskā skatiena dēļ. Lai arī vairāk pazīstams par dažiem viegli dezorientējoša stila stāstiem, kuru izsekošanai vien vajadzīgas vismaz pāris caurlasīšanas (“Bullet in the Brain”, “Hunters in the Snow”), mani viņš neatgriezeniski paņēma ar “Say Yes” lasījumu (diemžēl internetā vairs nav atrodams) – pirmo reizi, kad “izlietnes reālisms” burtiskā izpildījumā ir radījis dziļu smieklu un sāpīgas smeldzes sajaukumu sirdī. Pēc tam atklāju, ka arī daudzos citos viņa stāstos ir līdzīga pieeja ģimenes ikdienai, kurā viens nepateikts vārds var pēkšņi sagāzt gadiem celto.

Pretēji loģiskajam secinājumam, tas nenozīmē, ka Vulfa paša dzīvē nav bijis nekā cita interesanta, par ko rakstīt. Drīzāk otrādi: lasot viņa memuārus “This Boy’s Life” vienubrīd jūti skaudību par paša dzīves salīdzīnošo bālumu, bet jau nākamajā vari par to tikai priecāties. Tā ir kā bērnībā lasītie O’Henri pastāsti vai pat tautas pasakas: bērnības brauciens ar māti uz ASV rietumiem cerībā uz apsildīšanos tālaika urāna drudzī, skolotāju un mammas mānīšana, šaudelēšanas apsēstība, ļaunais patēvs, trakie klasesbiedri… Taču par to nākamajā ierakstā. Pagaidām tikai viens neatbildēts jautājums: kādam vēl ir sanācis iemīlēties autora darbos viņa izskata un izturēšanās veida dēļ?

3 komentāri

Filed under autori

Kurts Vonnegūts – Cilvēks bez valsts

Lasot Vonnegūta pēdējo grāmatu – pusesejisku, pusautobiogrāfisku apcerējumu par pāris viņa prātu nomokošajām tēmām – drīz vien roka pati stiepās bez zīmuļa. Diemžēl lasīšana notika darbā un autobusā, tāpēc piezīmju vietā nācās nodarboties ar atvainošanos blakussēdētājai (labi, ka vēl tā bija sieviete), tomēr sajūsmu par ložmetēja ritmā skanošajiem aforismiem nespēja mazināt arī šis pārpratums. To tēmas nebūs svešas nevienam Vonnegūta pazinējam: pārdomas raiti lēkā no humora pie dzīves jēgas, no literatūras pie kara, no benzīna pie varas, beidzot izdarot kārtīgu piezemēšanos pie Dž. V. Buša jaunākā.

Jā, Vonnegūtam nepatika nesenais ASV prezidents. Ja pirms to nezinājāt, plānās grāmateles otrā daļa to ieskaldīs paurī tā, ka neaizmirsīsiet visu atlikušo mūžu. Ja šī daļa būtu garāka, pat manas cieņas pret autoru nepietiktu, lai izturētu līdz galam. Neesmu Buša cienītājs, taču ASV problēmu aprakstā nebija gandrīz nekā no Vonnegūta dzeļošā šarma, – tas bija aizstāts ar siekalām šķīstošu lamāšanos par valdību paveca vīra izpildījumā. Nīgrumu drīz vien nomainīja žēlums, kā skaistas dienas skābenu norietu vērojot. Vismaz bija palikušas visas iepriekšējās lappuses ar visiem Vonnegūta sulīgajiem novērojumiem, sarkasmu un atklātumu. Ja vēl viņš pats nebūtu aizmirsis, ka uz zemes esam, lai pendelētos apkārt…

Komentēt

Filed under apraksti

Ričards Feinmans – Surely You’re Joking Mr. Feynman

Bērnišķīgā sajūsma par ikviena angļvalodīgā gīka mīļāko grāmatu jau pēc pirmajām pārdesmit lappusēm pārauga īgnā rūkšanā. To atkal nomainīja sajūsma, bet to – īgnums. Un tā visu laiku. Autora spilgtās Personības un daudzo Viedokļu dēļ grāmatā apkopotie atmiņu uzplaiksnījumi par dzīvi fizikā un ārpus tās nevar neieinteresēt, taču tie paši iemesli drīz vien sakrīt uz nerviem un ievelk pieri krunkās. Apskaužamā viegluma stāstos uzzinām par Feinmana lieliskajiem panākumiem itin visās dzīves jomās un vēl biežāku autoritāšu gāšanu un/vai piemānīšanu kā Nasretdina anekdotēs. Jāatzīst, ka paštīksmināšanās grāmatā gan pavīd tikai paretam, tāpēc reakciju vismaz daļēji var novelt uz balto skaudību.

Otras ķibeles visspilgtākais piemērs ir stāsts par pirmās sievas nāvi, kam tiek veltīta viena rindkopa, uzreiz to pārceļot stāstā par Savādo Notikumu Ar Modinātāja Rādītājiem, kas izvēršas četrreiz garāks un beidzas ar Feinmana versijas patiesuma apliecinājumu. Tāpēc grāmatu būtu nolicis puslasītu, ja vien nebūtu vieglās rakstu rokas, nenoliedzami spilgtās pieredzes (darbs pie pasaules pirmās atombumbas patiešām ir tikai “viena no” apcerētajām lietām) un biežā Viedokļu interesantuma – autors ir nenoliedzams sava ceļa gājējs vārda labākajā izpratnē, allaž cenšoties saprast, ne iemācīties lietu būtību, pilnībā piekāšot piesaistītās dogmas. Un ceļš pie sapratnes vienmēr ir fascinējošs – jo īpaši izstāstīts draudzīgā, viegli ironiskā tonī.

Komentēt

Filed under apraksti

Greiems Grīns – Komedianti

Pēdējo mēnešu lasāmviela škietami tā vien alkst atturēt no jebkādas vēlmes apmeklēt Karību vēsturi. Vispirms Žuno Diazs uztaisīja episku traģikomēdiju no Dominikānas vēstures, bet tagad angļu litmeistars Grīns atgādina, ka viņš šo ceļu ir gājis pirmais – turklāt laikā, kad cilvēciskais velns bija valsts priekšgalā, un nekautrējās pārmest autoram visus iedomājamos grēkus pēc grāmatas publicēšanas – ieskaitot spīdzināšanu.

Tik slikta grāmata tomēr nebija. Sajūsmu gan arī neizraisīja – drīzāk reizumis uznāca viegla aizraušanās saule, kurai priekšā ik pa laikam aizstājās plāni īgnuma mākoņi. Ja nerunāt kā kretīnam: viegls sižets ar farsa/absurda elementiem, toties jo drūmiem apakštoņiem. Kā galvenais autora mērķis cauri tekstam spiežas tālaika Haiti līdera “Papas”  Divaljē atmaskošana un viņa pāridarījumu publiskošana. Uz to tēmē viss sižets (ar vājkājainu romantisku papildstāstu darbības virzīšanai), un arī visi simboli un visi zemteksti nodarbojas ar saistītu tēmu aplūkošanu. Ironiskā kārtā pat ar visām sižetiskajām fīčām aizrautības lasot ir daudz mazāk nekā tai pašā Diaza gabalā – tapat kā diktatorisma ārprāta, dzīvīguma un visa pārējā – varbūt izņemot spilgtus tēlus. Arī sociālais nozīmīgums ir pagaisis līdz ar papiņa aiziešanu, tāpēc gabals iesakāms vien Grīna un tās pašas nelaimīgās Karību vēstures interesentiem.

Komentēt

Filed under apraksti

Arturs Millers – I Don’t Need You Anymore

Mana pirmā iepazīšanās ar Millera tekstiem (un iemīlēšanās tajos) bija viņa īsstāsts “Buldogs” no Gordimeres HIV antoloģijas. Pirmajā lasījumā tas mani drīzāk samulsināja kā aizkustināja, tomēr nez kādā veidā palika prātā. Kad beidzot saņēmos pārlasīt, uz laiku kļuvu viegli apmāts ar stāsta vēstījumu un uzbūvi. Diemžēl Millera pirmais stāstu krājums nerada līdzīgu efektu. Tajā iekļautie darbi ne tuvu nešķiet tik koncentrēti, zem ādas palienoši un apziņu izpletoši. Šeit stāsti drīzāk rādās miglainu aprišu veidā kā aptuveni uzmetumi par svarīgām tēmām, bet ne tuvu ne tik rūpīgi izstrādāti, lai lasītājs varētu uz brīdi ieslīdēt autora pasaulē un tikt tur sakauts ar vienu asu sitienu.

“I Don’t Need You Anymore” stāstu auditorija drīzāk ir pats Millers – nu, un cilvēki, kuri grib vairāk uzināt par autoru un viņa iekšējo pasauli. Viņš pats to atzīst jau priekšvārdā, un tāpēc arī krājuma vājākie stāsti ir (vairāk intelektuāli kā emocionāli) interesanti. Par laimi, dažiem darbiem kājas ir pietiekami spēcīgas, lai droši stāvētu uz tām. “The Misfits” ir vīrišķīgi juteklisks šķēliens kovboju mītam, “Fitter’s Night” ir foršs pusaudžu laika lasāmgabals mugurkaula un acu zvaigžņu nostiprināšanai, bet “Please Don’t Kill Anything” un “Fame” ļauj saglabāt ticību ministāstu spēkam arī pēckafkas laikmetā. Krājuma šķidrums tomēr liek ilgotiespēc stingrākas rokas izveidota krājuma.

Komentēt

Filed under apraksti