Tag Archives: ziemeļamerika

Arturs Millers – Death of a Salesman/The Crucible

Death of a Salesman bija viena no spēcīgākajām pērn izlasītajām grāmatām. Lasīju vilcienā, neapzināti kodīdams džempera atloku, un vienreiz patiešām palaidu garām savu pieturu. Pēc lugas pabeigšanas gribēju ķert aiz piedurknes visus garāmejošos, lai pastāstītu par sajūtām un apjausmām. Viegli halucinogēnais, neizbēgamos ciklos un slāņos savītais stāstījums kādā brīdī vienkārši paņem smadzenes abām rokām un sāk to veidot kā plastilīnu, līdz šķietami vienkāršajā drāmā par amerikāņu pārdevēja grūstošajiem sapņiem un dzīvi redzi ne vien savu, bet visas pasaules ceļa slazdus un apmātības.

The Crucible – Sālemas raganu medību/Makartija komunistu medību drāma – ir daudz tiešāk simboliska un tāpēc (man) mazāk pārmācoši spēcīga, kaut pamatos ieguldītā cilvēkdrāma savīta daudz sarežģītāka un interesantāka. Līdzīgi kā Seilsmenī, lielu daļu spriedzes un līdzjušanas sāpju dod apziņa, ka viss vienalga beigsies dziļos sūdos, ka tēliem ar likteni cīnīties bezjēdzīgi – un tomēr viņi to dara (cik un kā nu kurš to spēj). Tā laikam varētu justies Dievs, raugoties uz mums. Arī šoreiz, pabeidzot lugu aizsēdējies un vēlu vakarā, noliku grāmatu ar izņurcītu dvēseli un neskaidru, bet spēcīgu vēlmi kaut ko darīt pasaules uzlabošanā. Tāpēc vien lugas var ieteikt ne vien Dievam, bet arī cilvēkiem.

Komentēt

Filed under apraksti

Arturs Millers

Pirmoreiz par Arturu Milleru uzzināju kā par vienu no Merilinas Monro bijušajiem vīriem. Toreiz šķita pietiekami liels kontrasts (un cerība), lai iekristu atmiņā. Pulicers, pagājušā gadsimta, iespējams, slavenākās lugas – viss ir sīkums salīdzinājumā ar īso laulību. Izrādījos duraks. (Viņa pēdējās attiecības 85+ gadu vecumā pārtrauca Millera nāve – meita tēva iemīļoto uzreiz pēc tam esot arī padzinusi. Jā, un pa vidu bija arī 40 gadus ilga laulība.)

Nodzīvojis gandrīz visu iepriekšējo gadsimtu, Millers lugas, romānu un stāstus lielākoties rakstīja par sava laika problēmam, interesantuma labad iepinot darbos krietnu devu psihedēlijas un veidojot plašus metaforu tīmekļus. Viņš bija vidēji aktīvs ateists un komunists, taču pūstošo kapitālismu u.t.t. kritizēja daudz smalkāk un izjustāk par aizokeāna domubrāļiem. Iespējams, tāpēc pirmie desmit dramaturga gadi viņam bija mazsekmīgi, taču nākamajos desmit viņš pamanījās sarakstīt četras no visu laiku slavenākajām amerikāņu lugām (All My Sons, Death of a Salesman, The Crucible, A View from the Bridge) un visnotaļ labi atzītu romānu.

Komentēt

Filed under autori

Ernests Hemingvejs – Men Without Women

Stāsti par vīriešiem bez sievietēm lielākoties ir skumji. Viņu pusmūža mēģinājumi pierādīt nezūdošo spēku un vīrišķību beidzas slikti pat tad, ja beidzas labi – bezcerības un nākotnes neesamības smaka ar katru brīdi tikai savelkas ciešāk ap kaklu. Tā Hemingveja stāstu krājumā ir ar padzisušām sporta zvaigznēm, algotiem slepkavām un meitu izmīlētājiem. Vienīgais glābiņš tur (varbūt) atrodams sevis apzināšanā un izslēgšanā no sabiedrības vai vismaz parastās, “normālās” vides, lai lēnām šķīstu nekurienē. Literāra melanholija, kas reizēm sažņaudz kaklu, bet lielākoties vienkārši uztur sāpīgi smeldzīgi garšu mutē, jūtot, kurp ved mūsu visu ceļš.

Īsstāsti kā Hemingveja lielākais literārais mantojums šobrīd ir viens no popularākajiem viegli alternatīvajiem anglosakšu litkritikas viedokļiem (kopā ar Hārdija dzejoļu un Platonova/Zamjatina ņedavērtētību). Viņa romānus lasīju pārāk sen, lai par to spriestu, taču Hemingveja stāsti manā sirdī lielākoties neaizvilka līdz citu smagsvaru sitienu spēkam. Tie patika un pāris (The Killers, The Undefeated, Hills Like White Elephants) šķita ļoti kruti gan tehniski, gan emocionāli, taču krājums kopumā paliktu spēcīga B vērtējumā. Pietrūka toņu dažādības, jo variāciju mēģinājumi (izņemot kalnziloņu stāstu) ceļā līdz sirdij lielākoties kaut kur izplēnēja.

Komentēt

Filed under apraksti

Žuno Diazs – The Brief Wondrous Life of Oscar Wao


Brīdinājums potenciālajiem lasītājiem: šis nav stāsts par Oskaru Vao, dominikāņu supernūģi un nepavedinātāju. Viņš ir tikai viens no stikliņiem dominikāņu stāstu kaleidoskopā, kur visi ir nolādēti, apskādēti, sajādelēti un visādi citādi nolemti mūžīgi bezcerīgam cīniņam par izkļūšanu no tā pakaļas cauruma, kur nu kurais ir iesprūdis. Lai cik tālu Oskara prāts būtu no tautiešu jākļiem, tas pats gaida arī viņu. Ja sākumā – pirmajā Oskara nodaļā, pirms aiziešanas dažbrīd kaitinošā lēkāšanā pa viņa dzimtas un attāli saistīto personāžu kokiem – priekšplānā ir līdzjūtīgs un viegli zobgalīgs pastāsts par puiša nedienām, ar katras nākamās sīpola mizas nolobīšanos kļūst arvien skaidrāks, ka asaras ierakstītas arī šeit.

Pat ja rakstības stils šķita mazliet par tuvu Rota histērijai bez viņa nepiespiestības, stāsta krutums un izstrādātība visos pietuvinājuma līmeņos bija nenoliedzams. Varbūt tikai lēcieni pārāk tāli un nesaistīti, bet no otras puses… Tāda pati diskusija galvā notika gandrīz visu grāmatas otro pusi, kad ielasīšanās notika uzrāvieniem ar pagarākiem atslābuma brīžiem, kad grāmata galīgi nevilināja. “Nu, tīri normāli” slieksni manās smadzenēs Diaza Oskaram izdevās pārvarēt tikai ar beigu akordiem. Tas pat grāmatai ir visai simptomātiski – atsevišķi brīži bija tādi, ka tikai smaidīt un izbaudīt, bet kopums pieklibodams arvien mazliet atpalika.

Komentēt

Filed under apraksti

Čaks Klostermans – IV


Par sevi, mīļoto, pop/rokkultūras apskatnieki bieži mēdz rakstīt ne mazāk par raksta subjektu. Iespējams, tas saistīts ar pop/rokkultūras trulo tukšumu, kas apgrūtina “taisnu” aprakstīšanu, iespējams, tas pats tukšums pievilina līdzīga rakstura interesentus. Ja kāds ir gatavs desmitiem stundu veltīt muzikālas masturbēšanas sociālkulturālajiem aspektiem, visnotaļ loģiski, ka smadzeņu masturbēšanas daļa viņam ir vismaz Ventspils lielumā. Arī Čakam Klostermanam ir līdzīga problēma, tiesa, atšķaidīta ar jūtamu devu pašironijas un patiesu interesi par masturbēšanas sociālkulturālajiem aspektiem. Slimošanas laikā tāds maisījums rosina līdzīgu atkarību kā reibumā ieslēgts VH1. Grāmatas esejas par Britniju, Radiohead, pirātismu, olimpiskajām spēlēm un citām tādām lietām izrāvu pāris reti ilgos piesēdienos. Viduvējais (kaut pārsteidzošā kārtā ne-drausmīgais) stāsts grāmatas noslēgumā gan prasīja krietni lielāku gribas piepūli, bet tas vienalga arī bija tikai tāds pielikums.

Pa manam, pielikuma vērtē bija visa otrā puse grāmatas. To lielākoties veido vieglā zāles/alkohola hājā rakstīti viedokļi žurnālam “Esquire” par kulturālām problēmām, kur autors teikuma beigās regulāri aizmirst iepriekš aizsākto domu, jo ir pamanījis kāda joka iespēju, un pēdējos gados jau kļuvis pārāk slavens, lai pārlasītu uzrakstīto. Savukārt grāmatas pirmā pusē ir raksti par pop/rokmūziku un piesaistīto kultūru – labāki un smiekīgāki par visiem citiem pēdējos gados lasītajiem. Kvalitātes ziņā daļa droši var stāvēt līdzās “New Yorker” esejām, taču šeit bonusā nāk vēl arī tēmai ideāli piemērota nepiespiestība, kas vēl nav pāraugusi pohujā. Ja kaut kur internetos var atrast palētu e-grāmatu tikai ar esejām par pop/rokkultūras neparastākajām izpausmēm (gotiem Disnejlendā, kavergrupām u.t.t.), silti iesaku. Citādi varbūt ir vērts drīzāk ieskatīties (viegli novecojušajā) Klostermana visdižākajā pārdoklī “Sex, Drugs & Cocoa Puffs”.

Komentēt

Filed under apraksti

Džons Ronsons – The Men Who Stare At Goats

Džons Ronsons ir tāds kā rakstoši pētnieciskās žurnālistikas Luijs Terū: labdabīgs gīks, kurš viegli iedraudzējas pat ar lielākajiem frīkiem, par kuriem interese pieaug proporcionāli cilvēku frīkainumam. Pirmā grāmatā bija par sazvērestības teorijām, jaunākā – par psihopātiju, bet šajā (viņa otrajā) pētīti ASV armijas un slepeno dienestu mēģinājumi iznīcināt ienaidniekus AR PRĀTA SPĒKU. Pa vidu iepīti arī pustraki ģenerāļi, LSD, atriebību meklējoši bāreņi, Abū Graiba un miljons citu lietu. Vienojošais pavediens teorētiski ir Vjetnamas veterāna-ņūeidžista izveidotais Pirmais Zemes Bataljons un tā manifests, taču Ronsonam tas regulāri izslīd no rokām. Pamazām viņš aizmaldas citos labirinta stūros, līdz grāmatu lasošā Helēna ir pamirusi no apjukuma. Tēli parādās un pazūd un tad pēc simts lappusēm atkal parādās it kā nekas nebūtu noticis. Pēc kāda laika vienkārši atmetu ar roku jebkādiem kopsakarības atrašanas un ideju izsekošanas mēģinājumiem, tā vietā vienkārši priecājoties par frīkainumu.

Protams, tas ir tieši pretēji Ronsona vēlmēm. Viņam grāmata šķiet teju vai bruņinieciski cēla iespēja atklāt armijas/CIP nodarījumus, vienlaikus, cerams, uzduroties kādai patiešām paranormālai parādībai. Kā jau parasti, viss paliek pieņēmumu, neskaidrību un neizpildītu solījumu miglā. Sākotnējais entuziasms pāraug vieglā mulsumā, tad krietni lielākā aizkaitinājumā. Katra daļa atsevišķi sākas raiti un interesanti rakstīta, pilna ar pārsteidzošiem cilvēkiem un notikumiem, taču drīz vien pāriet aizvien samudžinātākās atsaucēs uz agrākajiem varoņiem (turklāt nevis iepriekšējā nodaļā, bet kaut kādā velna pakaļā pieminētiem) un mēģinājumos katru atsevišķo, līdz galam pat neizpētīto parādību sasaistīt ne vien ar Bataljona manifestu, bet ar visiem pārējiem paranormalitātes eksperimentiem. Tāpēc šis varētu būt tas retais gadījums, kad filmai pat ir dodama priekšroka (pats gan neesmu to redzējis), bet tādu fišku lasītājiem iesaku paņemt viņa pirmo grāmatu “Them”, kuras baudījums bija jūtami lielāks.

Komentēt

Filed under apraksti

Filips Rots – Portnoy’s Complaint

Rota romānu uzbūve man visai spēcīgi atsauca atmiņā reiz lasītu domu par stāstu kā teorēmas pierādījumu. Vispirms tiek izvirzīts sākuma tēze (šeit: morāli seksuālā neirotisma ebrejiskums), tad stāsta gaitā tas lasītājam tiek pamatots (Rota gadījumā: arī pacelts teju bibliskās liesmās). Lasītājam tiek lūgts uzvilkt tiesneša vai, šoreiz, psihiatra ietērpu un izvērtēt stāstnieka teikto par māti, masturbēšanu, reliģiju, seksu un citām ebreju dvēseli neirožu putrā pārvērtošām padarīšanām. Beigās interesanti visiem.

Biju daudz dzirdējis par grāmatas smieklīgumu, taču lasot man krietni vairāk iesita tās klusais traģiskums. Rota narators klaunojās kā Vudijs Alens, bet apakšā tāpat ir sasodīti īsta un spēcīga sāpe. Tā ir hiperbolizēta ārprātīgā farsā, ļaujot autoram saglabāt pašcieņu un iegūt “depresīvām grāmatām – nē!” trafaretu vicinošu lasītāju, taču kādā brīdī visas maskas nokrīt un tu patiešām sajūties kā psihoterapeits, kura priekšā nupat ir atklājies pacients, un velns viņu zina, ko tagad lai iesāk. Ebreju dzīve ir joks, taču pašam to dzīvojot, smiekli nenāk. Pat man, novērotājam no malas, smiekli drīz vien apsīkst (un tad uznāk no jauna, jo grāmata brīžiem tomēr ir ellīgi smieklīga). Un tā, viens-divi, iesaistība ir panākta un grāmata tiek lasīta arī tualetē, lai nepieviltu stāstnieka uzticēšanos, kaut arī iekšējais tiesnesis jau ir izlēmis par sliktu naratoram, bet par labu grāmatai.

Komentēt

Filed under apraksti

T.K. Boils – Drop City


Reiz Kalifornijā bija pilsēta, kur visi dropēja skābē samērcētu zāli un sapņoja par pasauli, brīvu no PLASTMASAS KONSŪMERISMA. Tur bija pāris labi un pāris slikti cilvēki, bet vairums – vienkārši hipiji, kas patiesībā paši bija konsūmerisma bērni. Kad viņus no turienes padzina, viņi aizbrauca uz Aļasku, jo – kāpēc ne. Tur viņi satika vēl pāris labus un pāris sliktus cilvēkus, kas aizdomīgi līdzinājās maliet vecākiem un citādi iešķiebtiem viņiem pašiem. Ziemā vairumam nometnieku bija neizturami smagi, jo VIŅI BIJA VĀRGUĻI HIPIJI LOL, sliktos viņu sliktums nonāvēja, bet labos grūtības padarīja stiprākus, jo viņi ĪSTENI VEČI AR ĪSTENU CILVĒCĪBU, un tāpēc izdzīvoja.

Tās bija T.K. Boila “Drop City” 444 sīkšriftīgās lappuses vienā rindkopā. Vienīgā būtiskā izlaistā lieta ir foršās tēlu un situāciju saspēles, kā arī blīvā valoda, kas mazās devās patīkami glāsta ausis, liesu un pārējos dziļos orgānus, bet lielākā apjomā liek lasītājam aizslīdēt kaut kur starp grāmatu un savām domām (tb, aizkaitinājumu par visiem smilšpapīra smalkuma/dziļuma tēliem). Tad attapties, ka no pēdējām divām lappusēm atmiņā nav palicis pilnīgi nekas, taču pašķirot atpakaļ atklājas, ka nekas arī nav noticis. Ja kādreiz sanāk ieklīst puspamestā salā ar vienu vienīgu grāmatu, šī varētu noderēt itin labi – lēna lasīšana te ir krutāka par ātru, un arī saturs ir visnotaļ iedvesmojošs (t.i., sludinošs), bet sīkāku un lielāku paralēļu apjoms ļaus ar interesi pārlasīt vēl pāris reižu. Visās citās situācijās varētu būt labāk cerēt uz filmu, jo tā sanāktu pat ļoti kruta. Pietiekami iedvesmojošs sižets un laba/ļauna nošķīrums Holivudai, un arī pietiekami daudz intelektuālu fišku ārthausfaniem. Grāmatā man tās proporcijas kaut kā mazāk patika.

Komentēt

Filed under apraksti

20 Under 40: Stories from The New Yorker

Pirms kādiem mēnešiem grāmatveikalā dabūjām čupu ar pēdējo pāris gadu “New Yorker” žurnāliem, to vidū arī gandrīz visi ar daudz apspriestā “20 Under 40” topa autoru stāstiem. Trūka tikai Rīgā dzimušā Dāvida Bezmozga gabala, tāpēc tā vietā izlasīju citu žurnāla saitā atrodamo darbu “Krievu Rivjēra”. Domāju, ka starpība nebija liela, jo arī šis stāsts bija krājumam visnotaļ tipisks tēla portretējums ar jēgu piesātinātā dzīves epizodē, kurai pa vidu ielikta divreiz garāka kontekstualizējoša tēlu biogrāfija. Tomēr “Krievu Rivjēra” man patika labāk par vairumu krājuma stāstu: tēli bija interesantāki par ierastajiem augšējās vidusšķiras neirotiķiem, jēga bija ieziesta biezākā slānī un rūpīgākām rokām, un stāsts arī neradīja pasūtījuma gabala iespaidu.

Tas arī lasīšanas gaitā bija mans galvenais iebildums. Daži “stāsti” izrādījās mazliet pieslīpēti romānu fragmenti, kas tikai retu reizi (piem., Nikolas Krausas gadījumā) labi darbojās arī īsā formā, bet citi – pavirši, gandrīz automātiski mūsdienīgajā struktūrā izveidoti darbi. Tiesa, tāpēc, iespējams, žurnālā ietika arī vairāki konceptuāli veidojumi. No tiem man gan iepatikās tikai Safrana Foera dzīvesstāsts rindkopā (tiesa, vienā citā žurnāla numurā izlasīju fantastisku Roberta Kūvera stāstu ar līdzīgu pamatfišku, kas pieslāpēja sajūsmu par Foeru). Par spīti šiem dažiem klupieniem, kopējais līmenis ir visnotaļ augsts ar dažiem ļoti labiem pacēlumiem (Dino Mengestu Etiopijas imigranta likteņstāsts, Krisa Adriana šķietami vieglais, gandrīz humorīgais O’Konoras “Kropļi ienāks pirmie” pārcēlums kristīgo mūziķu kopienā, arī Jijunas Li un Teas Obrehtas stāsti… kaut Obrehtai es viennozīmīgi preferēju šo Guardianā lasāmo gabalu). Medīt grāmatu/žurnālus fiziskā formātā gluži neiesaku, kaut tur ir arī otrs stāsts par latviešiem – Salvatores Skibones “Bērniņš”…

Komentēt

Filed under apraksti

Dž. K. Tūls – A Confederacy of Dunces

Laba, gandrīz lieliska komēdija sešdesmito Ņūorleānā, kurā resns, iedomīgs, slinks, pustraks un ūsains bezdarbnieks pēc mātes uzstājīgiem pieprasījumiem mēģina atbrīvoties no pēdējā raksturojuma. Viņš kļūst par bikšu rūpnīcas administratoru, hotdogu pārdevēju un geju partijas priekšsēdētāju, paralēli rakstot ģeniālu publicistiku un iesaistoties daudzos jancīgos piedzīvojumos. Nu, kā jau tas parasti notiek. Tikai šeit ir mazliet vairāk Ņūorleānas krāsas, garšas un skaņas.

Humors lielākoties ir situācijās. Te mūsu varonis iesaistās sociālistiskā dumpī, te netīšām palīdz atklāt pornogrāfisko bildīšu tirgotājus, te vēl kaut kas… Diemžēl tas nereti notiek uz iekšējās loģikas rēķina. Daudz kas notiek tikai tāpēc, lai pavirzītu sižetu vēlamajā virzienā: tēli neizskaidrojami un nemotivēti mainās rindkopas ietvaros, stāsts mētājas no pavediena uz pavedienu, kas beigās tiek savilkti kopā visnotaļ varmācīgi, atmosfēra nereti nomāc stāstu… Turklāt arī joki tikai reizumis bija skaļas smiešanās cienīgi. Lielākoties tie izsauca patīkamu smīnu, kuru jau pēc brīža ieskābēja nākamais stāstījuma klupiens. Ja es pats būtu resns, iedomīgs, slinks, pustraks bezdarbnieks, droši vien visi iebildumi paskrietu gar ūsām. Bet tā diemžēl sanāca tikai ar dažiem. Kopumā patika, bet satīras/humora topa augšgals palicis neaizskarts.

Komentēt

Filed under apraksti