Ričards Feinmans – Surely You’re Joking Mr. Feynman

Bērnišķīgā sajūsma par ikviena angļvalodīgā gīka mīļāko grāmatu jau pēc pirmajām pārdesmit lappusēm pārauga īgnā rūkšanā. To atkal nomainīja sajūsma, bet to – īgnums. Un tā visu laiku. Autora spilgtās Personības un daudzo Viedokļu dēļ grāmatā apkopotie atmiņu uzplaiksnījumi par dzīvi fizikā un ārpus tās nevar neieinteresēt, taču tie paši iemesli drīz vien sakrīt uz nerviem un ievelk pieri krunkās. Apskaužamā viegluma stāstos uzzinām par Feinmana lieliskajiem panākumiem itin visās dzīves jomās un vēl biežāku autoritāšu gāšanu un/vai piemānīšanu kā Nasretdina anekdotēs. Jāatzīst, ka paštīksmināšanās grāmatā gan pavīd tikai paretam, tāpēc reakciju vismaz daļēji var novelt uz balto skaudību.

Otras ķibeles visspilgtākais piemērs ir stāsts par pirmās sievas nāvi, kam tiek veltīta viena rindkopa, uzreiz to pārceļot stāstā par Savādo Notikumu Ar Modinātāja Rādītājiem, kas izvēršas četrreiz garāks un beidzas ar Feinmana versijas patiesuma apliecinājumu. Tāpēc grāmatu būtu nolicis puslasītu, ja vien nebūtu vieglās rakstu rokas, nenoliedzami spilgtās pieredzes (darbs pie pasaules pirmās atombumbas patiešām ir tikai “viena no” apcerētajām lietām) un biežā Viedokļu interesantuma – autors ir nenoliedzams sava ceļa gājējs vārda labākajā izpratnē, allaž cenšoties saprast, ne iemācīties lietu būtību, pilnībā piekāšot piesaistītās dogmas. Un ceļš pie sapratnes vienmēr ir fascinējošs – jo īpaši izstāstīts draudzīgā, viegli ironiskā tonī.