Čaina Mjevils – Embassytown

Tātad tā: kādā tāltālas galaktikas robežplanētā cilvēki visnotaļ jauki sadzīvo ar Citiem, kuru divdaļīgā valoda ir simtprocentīgi konkrēta, bez jebkādām abstrakcijām, meliem un citām lietām. Lai runātu par idejām, viņi atsaucas uz cilvēkiem, kuriem reiz lūguši darīt kaut ko nosacīti simbolisku. Romāna protagoniste Avise ir viena no šādiem izredzētajiem: tas viņai ar laiku lieti noder, jā, protams, planētas glābšanai. Pa vidu ir liels apjoms frīkainu vizuāļu, infantīlu politikas spēļu, brūkošas pasaules un lingvistisku pārdomu: četru Embassytown vaļi.

Pirmo Mjevila grāmatu Perdido Street Station pārtraucu pusvārdā, pārguris no detaļu okeāna, tāpēc sākumā lielākais pārsteigums bija Mjevila prasme vienā-divos “starp-citu” teikumos lieliski sasummēt cilvēkus un idejas. Gan stāsts, gan valoda salīdzinājumā ir kļuvusi daudz muskuļotāka un saspriegotāka. Ja nebūtu tēlu divplākšņainības un neretās pārvēršanās karikatūrās, varētu vieglu sirdi pats sev to ieteikt kā viegli akadēmiskas noslieces fantastikas romānu atpūtai no visiem psiholoģiskajiem, simboliskajiem un komiskajiem reālismiem. Diemžēl tēliem piemīt nelāgs paradums īsu brīdi pēc kļūšanas interesantiem pārvērsties par džihādistu parodiju (vai ko nu kurais), tāpēc drīz vien no romāna intrigām man palika tikai patukšas planētas liktenis un valodas dzimšanas versijas tuvplāns. Par laimi Mjevila rakstnieciskās dotības spēja to padarīt par izbaudāmu un bieži pat izjūtamu procesu.

Čaina Mjevils

Britu fantastikas jaunā viļņa ledlauzis Čaina Mjevils (China Mieville) man bija sakritis uz nerviem vēl pirms es iespēju izlasīt kaut lappusi viņa sarakstītā. Vienubrīd grāmatforumos bija neiespējami ieiet, neredzot divdesmit spiedzošas sajūsmas pārpilnas apspriedes par viņa jauno grāmatu, katru iepriekšējo grāmatu, Hugo un Nebulām vai vīrišķīgo zoda līniju. Tad tas pats sākās arī nopietnākos saitos, ar Guardian priekšgalā, un, eh. Atlika vien noticēt un cerēt, ka autors patiešām ir lasīšanas vērts.

Bet, jā, fakti. Tātad Mjevils ir uzaudzis Londonā, pastrādājis Ēģipte, pastudējis antropoloģiju un marksismu, padarbojies politikā un uzrakstījis pa kādam desmitam fantastisku tēlu pārpilnu grāmatu un politzinātnisku rakstu. Viens no fantastiskākajiem tēliem parasti ir pasaule: sašķiebta, kājām gaisā apgāzta, ķepīga, burbuļojoša, trīcelīga – dzīva abās labākajās vārda nozīmēs. Tā nereti šķiet izstrādāta daudz uzmanīgāk un cītīgāk par pārējiem tēliem: kukaiņcilvēkiem, kaktuscilvēkiem, putncilvēkiem, dubultcilvēkiem un normālcilvēkiem. Kā liecina vikipēdijā piecās sekundēs atrasts citāts, tie vairāk ir kā spīdīgas spēļmantiņas, lai pievilinātu arī cilvēkus, kurus neinteresē Lielās Lietas (politika un tās mahinācijas). Un tas ir ļoti labs mērķis – bez jebkādas ironijas.

Greiems Grīns – Komedianti

Pēdējo mēnešu lasāmviela škietami tā vien alkst atturēt no jebkādas vēlmes apmeklēt Karību vēsturi. Vispirms Žuno Diazs uztaisīja episku traģikomēdiju no Dominikānas vēstures, bet tagad angļu litmeistars Grīns atgādina, ka viņš šo ceļu ir gājis pirmais – turklāt laikā, kad cilvēciskais velns bija valsts priekšgalā, un nekautrējās pārmest autoram visus iedomājamos grēkus pēc grāmatas publicēšanas – ieskaitot spīdzināšanu.

Tik slikta grāmata tomēr nebija. Sajūsmu gan arī neizraisīja – drīzāk reizumis uznāca viegla aizraušanās saule, kurai priekšā ik pa laikam aizstājās plāni īgnuma mākoņi. Ja nerunāt kā kretīnam: viegls sižets ar farsa/absurda elementiem, toties jo drūmiem apakštoņiem. Kā galvenais autora mērķis cauri tekstam spiežas tālaika Haiti līdera “Papas”  Divaljē atmaskošana un viņa pāridarījumu publiskošana. Uz to tēmē viss sižets (ar vājkājainu romantisku papildstāstu darbības virzīšanai), un arī visi simboli un visi zemteksti nodarbojas ar saistītu tēmu aplūkošanu. Ironiskā kārtā pat ar visām sižetiskajām fīčām aizrautības lasot ir daudz mazāk nekā tai pašā Diaza gabalā – tapat kā diktatorisma ārprāta, dzīvīguma un visa pārējā – varbūt izņemot spilgtus tēlus. Arī sociālais nozīmīgums ir pagaisis līdz ar papiņa aiziešanu, tāpēc gabals iesakāms vien Grīna un tās pašas nelaimīgās Karību vēstures interesentiem.

Greiems Grīns

Grīns ir viens no populārākajiem angļu rakstniekiem, kuru cilvēki joprojām lasa pašu prieka, ne skolotāju rīkojuma pēc. Sižetiski savītajos romānos ir gan simbolisms, gan tematiskas sarunas, taču tas viss reti pārmāc stāsta spriedzi. Īsti Dikenss viņš gan arī nav, priekšroku dodot drīzāk politiskiem trilleriem, katoliciskām mīlasdrāmām un citiem mūsdienīgiem, viegli ievelkošiem sižetiem, kas nereti ir balstīti autora paša pieredzē (lielākoties gan visai nosacīti). Cilvēku intereses saglabāšanai nekaitē arī daudzās ekranizācijas, jo gandrīz visi viņa romāni jau savos pamatos ir visnotaļ kinematogrāfiski, ar atmosfēriskām detaļām, aktīvu darbību un dramatiskām sarunām.

Grīns pats nāk no labdzimušas ģimenes, taču bijis visai depresīvs zēns, pusaudža gados vairākkārt izmēģinot roku pašnāvībā (tiesa, atstājot visai plašu vietu veiksmes glābjošajai rokai). Literāro darbību sāka ar pašvaku dzeju, tad pievērsās katolicismam un ķērās pie romantiskiem romāniem, panākumus gan gūstot tikai ar ceturto. Kopš tā laika viņš tos sāka ražot ar apskaužamu regularitāti, tikai pa reizei nopauzēdams, lai aizbrauktu uz Libēriju, Haiti, Sjerraleoni un citām mazāk angliskām vietām – nereti britu slepenā dienesta rīkojumā. Dzīve jokaina un visai interesanta – par romānu “Komedianti” nākamreiz.

Helēna Danmora – The Siege

Divu mīlnieku pāru un viena bērna tuvplāns Ļeņingradas blokādes mēnešos. Vēsture piegādā sižetu, autore to sakārto precīzā spoklaivu braucienā, pamazām spiežot lasītāja sirdi aizvien ciešākā apskāvienā, līdz visas emocijas aiztek galvā. Bads un sals tiek parādīts ar visām čūlām, acu ārprātu, spēku zudumu, cīņas vienpusību un pakāpenisko aiziešanu. Turas tikai mūsu mīļais nēģeris Puškins, protagonisti – viduvēja rakstnieka meitu – arvien uzmundrinot vilkties pēc dienišķā maizes rieciena un uzveikt visapkārt uzglūnošos ļaunos spēkus. Tikmēr mājās visi lēnām mirst.

Protams, padomju uzvara ir zināma un grāmatas pusē itin spēcīgi ir nojaušami arī visu tēlu likteņi. Tomēr – vai varbūt tieši tāpēc – grāmatu atstāt grūti: pārāk jau prasmīgi formulas izmantotas stāsta savīšanai, pārāk spēcīgi ir tuvplāni. Pat ja “kas notiks” ir zināms, “kā notiks” ir neskaidrs. Tad nu tu lasi, jūti līdzi, ļauj grāmatai ietekmēt visus tavas dzīes ritmus vēl labu laiku pēc izlasīšanas. Galvā varbūt arī nekas nemainās, bet sirdī gan: ciešanas ir tik tuvas, ka izdomas daļa vienkārši aizmirstas. Un tik spēcīgas emocionālas līdzjušanas ierosināšana ir viena no labākajām grāmatu spējām.

Keita Foksa – Watching the English

 Salīdzinājumā ar citām zinātnēm, antropoloģija ir forša arī tāpēc, ka to nav grūti padarīt interesantu ikvienam. Viss ir saistīts ar cilvēkiem: antropologs tos vispirms novēro, mēģinot ievērot kādas likumsakarības, nerakstītos paradumus – pats par sevi fascinējošs pasākums -, tad eksperimentē, ieejot pētāmajā sabiedrībā un mēģinot atdarināt vai – Keitas Foksas un citu šai sabiedrībā integrēto pētnieku gadījumā – pārkāpt novērotos paradumus. Rezultāti lielākoties ir vai nu komiski vai arī dziļi traģiski, taču jebkurā gadījumā lasāmi ar neviltotu interesi.

Vismaz tā varētu būt populārajā virzienā noskaņota autora gadījumā. Taču šeit Feinmana gīkiskās atmiņas nespīd: misis Foksas galvenais uzdevums nepārprotami ir angļu sabiedrības nianšu maksimāli dziļa aprakstīšana. Tas tiek darīts izsmeļoši un ar īsteni zinātnisku precizitāti: ja vienas un tās pašas angļu sociālo šķiru iezīmes līdzīgā veidā izpaužas viņu apģērbā, ēšanas paradumos, valodā un desmit citās ziņās, var likt galvu ķīlā, ka autore sīki un smalki aprakstīs pilnīgi visas. Atkāpei labākajā gadījumā būs kāds pašironisks joks vai pāris teikumos aprakstīta atmiņu aina. Tas grāmatu padara visai ātri nogurdinošu pat saturā ļoti ieinteresētiem indivīdiem. Par laimi, viņas proza ir skaidra, viņa pati – acīga un spējīga distancēties, bet novērojumu bāze – izcili plaša. Tas ļauj Watching the English atzīt par ļoti labu uzziņas materiālu (mazliet to iegāž tikai mūžīgā angļu sabiedrības vērtēšana pēc Dienvideiropas mērauklas), taču viduvēju kā populārzinātnisku grāmatu.