Italo Kalvino – Invisible Cities

Italo Kalvino miniatūro brīnumu sāku lasīt vakarā, balsī draudzenei. Viņa drīz vien saldi iesnaudās, un arī es biju ieslīdējis saldajā pusrealitātē. Tad grāmatu noliku. Bija forši, bet malšana uz priekšu, neapstājoties pasapņot, šķita bezjēdzīga. Grāmatu veido miniatūras fantāzijas par pilsētām Kublajhana impērijā, kuras pats hans nekad nav redzējis un tāpēc klausās dižā ceļotāja Marko Polo nostāstus par redzēto. Virsstāsts ir ļoti nosacīts un drīzāk vajadzīgs metafiziskām pārdomām par pilsētām, impērijām, dzīvi, redzēšanu un tamlīdzīgām lietām. Vislabāk tos uztvert kā atsevišķas, konceptuāli sasaistītas miniatūras (tāpat kā pilsētstāstus).

Pēc tam provēju lasīt parastos veidos un vietās, bet kaut kā sākotnējā burvība galvā vairs nesaslēdzās. Tad ienesu to tualetē lasīšanai uz poda. Sanāca lasīšana uz goda. Var lēnām izlasīt vienu, divas miniatūras, izbaudīt tekstu, tad uz brīdi pārdomāt un līgani pāriet nākamajā dienas darāmajā, nejūtot nepieciešamību turpināt aršanu vai pārslēgties uz kaķu bildēm. “Neredzamo pilsētu” dēļ ir vērts mazliet pārmainīt lasīšanas paradumus. Vēlme izliekties pa logu un aurot “ahujetj!” pa visu pagastu varbūt neradīsies, taču siltums un viegla acu/dvēseles paplešanās arī nav joka lieta.

Italo Kalvino

Italo Kalvino

Kaut kā savādi – visas zīmes liecina, ka man būtu vajadzējis no galvas iemācīties visus Italo Kalvino darbus un nedarbus arī. Viņš rakstīja fantastiskus stāstus, kas nebija fantastika, sirreālas, erudītas un gudras metaliterāras fantāzijas, rakstīja bez pompozitātes, toties ar humoru, kājas viņam auga loģiskā domāšanā, mati iestiepās anarhijā (vai varbūt otrādi). Un tomēr esmu pārliecināts (un ceru), ka ne viens vien lasītājs Kalvino un viņa darbus ir iepazinis daudz labāk. Nav pat tā, ka viņš man nesaprotami nepatiktu vai atstātu vienaldzīgu (kā tas ir ar Borhesu) – droši vien vainojams ir plauktos, galvā un datorā savāktās  OBLIGĀTI IZLASĀMO grāmatu kaudzes. Tāpēc pie Kalvino tiku salīdzinoši nesen, kaut jau ilgāku laiku biju siekalojies ap viņa darbu aprakstiem un “Ja ziemas naktī ceļotājs…” sākumu, kas bija mana pirmā apziņa par autoru, kādā lietoto grāmatu veikalā  nosaukuma iedvesmotā ieinteresētībā atverot pirmo nodaļu un sajūtot, kā smadzenes patīkamajā masāžā izgaismojas ne sliktāk par rotājumiem Basteja pasāžā.

Bet, jā, Kalvino ir viens no XX gadsimta vidus slavenajiem, tulkotajiem un citādiem epitetiem apkrautajiem itāļu rakstniekiem. Dzimis gan viņš bija Kubā, zinātnieku un politdarbinieku ģimenē, taču tā drīz vien pārcēlās uz Vidusjūras piekrasti. Kamēr vecāki un brālis nodarbojās ar zemes, augu un tā visa pētīšanas darbiem, jaunais Italo ģimenei nesaprotamā kārtā pievērsās stāstiem. Lasīt viņš pamanījās arī fašistu (un viņu pusē arī nacistu) laikā, kad komunisisisisistiski noskaņotajai ģimenei vajadzēja slapstīties pa kalniem un iesaistīties cīniņos. Pēc kara beigām Kalvino sāka rakstīt reālistiskus gabalus, strādāt izdevniecībā, pīties ar vecākām sievietēm un prātot par filozofiju. Nu, un tad viņš kļuva par pasaulslavenu rakstnieku.

Emīls Zolā – Nana

Pie pirmās “Nana” grandiozās vakariņu ainas beigām es griezu zobus un bungoju ar pēdu pret grīdu, cenšoties nepadoties vēl pirms īstas romāna sākšanas. Otrā vakariņu aina jau bija paciešama, trešā ieinteresēja, bet ceturtajā megatusā attiecības apspriedošie cilvēki galvā bij pārvērtušies kosmiskos soģos un mītu tēlos, saķērušies episkā cīņā ellišķīgas apokalipses priekšā. Bija reāli kruta, kā saka, jo sevišķi pēc tam, kad blociņā pierakstītie/ieskicētie tēli pārgāja smadzenēs un neprasīju atsvaidzinošu pārlasīšanu ik pēc pāris lappusēm.

Zolā ir viens no 19. gadsimta franču literatūras superzeļļiem, kuru litvēstures grāmatās lielākoties piemin kā siekalām šķīstošu naturālisma aizstāvi. Neapšaubu grāmatas (vēl jo vairāk tāpēc, ka man joprojām nav īstas skaidrības par naturālisma oficiālo izskatu), taču “Nana” nebija gaidīto pirkstu falangu pieclappušu aprakstu. Stāsts bija mazliet manierīgs, mazliet moralizējošs un mazliet pārdetalizēts, taču manam mazizglītotajam skatam visnotaļ iederīgs 19. gs. beigu stilā. Iekšējo simbolu un vispārinošu metaforu vienalga netrūka, un sižetiskā viļņa pieaugšana bez tiem pat nebūtu iedomājama. Citādi paliktu tikai miljons džeku (un meitenes) siekalošanās varietē aktrises/prostitūtas priekšā un gumijota grimšana Izvirtības Zaņķī. Arī interesanta tēma, bet 20 romānu ciklu tādi pastāstiņi diezin vai noturētu. (“Nana” Zolā ciklā ir devītā grāmata – cepuri nost ikvienam, kurš tās visas izlasījis.)

Cēss Noteboms – Rituals

Nīderlandes rakstnieks Cēss Noteboms (Cees Nooteboom – vvz, kāds varētu būt īstais latviskojums) jau padsmit gadus ik rudeni tiek minēts pie reālākajiem Nobela prēmijas laureātiem literatūrā, bet vēl aizvien ir pamanījies palikt bešā. Rituāli ir viens no viņa slavenākajiem romāniem, kaut Noteboma gadījumā “slavenība” vienalga ir ļoti nosacīta. Tajā stāstīts par dzīvei cauri šļūcoša diletanta attiecībām ar trim tradīcijām un rituāliem ļoti pietuvinātiem cilvēkiem. Visi trīs beigās izdara pašnāvību. Vienam no viņiem bija autistiska fiksācija uz seno Japānu. Tas arī ir aptuveni viss, ko atceros no vasarā lasītās grāmatas.

Īsti pat nezinu, vai rūpīgāka lasīšana daudz līdzētu. Varbūt pārlasīšana, bet nejūtu pārliecību, ka tā dotu jebko vairāk – baudu, atklāsmes, dajebko – par nejauši izvēlēta dzīvokļa grāmatkalna eksemplāra vienreizēju caurskatīšanu. Kā nojaušams, mans mīļākais žanrs nav eiropilsētnieciski intelektuāls teksts, kurā katrs vārds izvēlēts pēc ilgas zoda kasīšana eksistenciālās pārdomās. Interesanti, ka lasot sajūtas bija patīkamākas, atceros arī līdzjūtību un dažkārtēju pasmīkņāšanu, taču tagad to visu ir pārklājusi līdzīga bezjēdzības sajūta, kāda droši vien būs tev par šo recenziju.

Jāns Kross

Līdz pusmūžam Igaunijas Padomju sociālistiskās republikas Tautas rakstnieks Jāns Kross lielākoties dzīvoja vienas vai otras varas cietumos, rakstīja dzejoļus, precējās un šķīrās. Tad cilvēkam uznāca nesaprotams trakums, viņš sāka rakstīt vēsturiskus romānus par 18.-20. gadsimta igauņu un baltvācu sabiedriskajiem darboņiem un dabūja PSRS, bet vēlāk – arī skandināviski starptautiskas prēmijas. Kross pats savus darbus esot dēvējis par arheoloģiskiem izrakumiem, un tādi pēc aprakstiem tie arī izklausās. Cilvēki ir vāji, divkosīgi, slepenu domu un darbu pārņemti, godkāri un visādi citādi dzīvi. Vienvārdsakot, romāni, kurus bērnībā šausminātā neizpratnē noliktu dziļi plauktā un dotos izmazgāt smadzenes.

Par laimi, literatūras cienītāji nav blogeru bērnības dienu kloni. Tāpēc Kross kopā ar Matu Unti un Oskaru Lucu droši vien ir pasaulē pazīstamākie igauņu rakstnieki. Pasaule, kurā viņi ir pazīstami, protams, ir visai kalsna un lielākoties ļoti briļļaina, taču pietiekami svešvalodīga, lai par to būtu vērts lepoties. Pieņemu, ka ārvalstnieki viņu lasa ne jau pastiprinātās intereses dēļ par sen mirušiem igauņiem, bet gan tieši tēlu un, pastarpināti, viņu apdzīvotās pasaules cilvēcīguma dēļ, kas ļauj kaut nedaudz labāk saprast ne tikai vēsturi, bet visas attiecīgās nozares lietas un darbības. Paša lasītās “Profesora Martensa aizbraukšanas” gadījumā pastiprināta sapratne apgaismo diplomātiskās pasaules aizkulises ar žurkveidīga profesora acu gaismas palīdzību. Un tas jau skan pat interesanti.

Fransuā Rablē – Gargantija

Šī nu bija reize, kad teksts darbojās man neaizsniedzamos līmeņos. Baznīcas lietas mani interesējušas daudz mazākā mērā par augu slimībām vai dažādu dzīvnieku vairošanās īpatnībām, un 16. gadsimta reliģiskās peripētijas pat ar bagātīgiem skaidrojumiem grāmatas beigās (diemžēl ne lappušu apakšā) ir un paliek absolūti sveša pasaule. Tāpat arī viduslaiku romāna žanrs. Diemžēl Gargantijas (Rablē eposa pirmās grāmatas) satīra pamatā vēršas tieši pret šīm abām lietām, vijot atsauces tik biezā putrā, ka slīkšanas sajūta ir ne sliktāka kā purvā. It kā visapkārt notiek daudzas un dažādas lietas, bet prāts ir tādos džungļos, ka tās uztvert iespējams tikai ļoti retos brīžos. Pat tad labākajā gadījumā spēju tikai attāli novērtēt autora izdomu un prāta spējas, ne aizrauties vai izbaudīt, vai kaut pasmieties.

Vienubrīd, piemēram, Rablē uzmanību pievērsis nogurdinošajam Bībeles praviešu dzimtas koka sarakstam. Rezultāts ir ne mazāk nogurdinošs, toties divreiz garāks joku praviešu saraksts ar Maukuzālu, Dāvidu Lutausi un Zigiju Vīnvēderi (piemēri izdomāti). Rupji ironiskas grāmatas man parasti patīk, taču tobrīd sapratu, ka 600 lappuses ar peņu jokiem un piedauzīgām vārduspēlēm nav īsti manā garā, bet pārējo uztvert vienkārši nespēju. Labāk ceturto reizi pārlasīšu Donu Kihotu.

Ivo Andričs – Jaunkundze. Nolādētais pagalms

Dubultgrāmatā apvienotos romānus lasīju apgrieztā secībā, un laikam pareizi vien bija. Pēc “Jaunkundzes” nezin vai saņemtos uz “Nolādēto pagalmu” un tāpēc palaistu garām vienu no pēdējā laikā labākajiem lasījumiem. Tagad vienkārši šķiet, ka neesmu sapratis vai aizlasījos garām, jo neko diži vairāk par morālistisku pastāstu 19. gadsimta garā ar 20. gadsimta sākuma dekorācijām nemanīju. Jā, labi uzrakstīts un visnotaļ ievelkošs, taču pēc “Nolādētā pagalma” gaidīju ko vairāk – jo sevišķi no Nobelista. Taču šeit nebija ne tēlu un jēgu savijumu, ne stāstu kaleidoskopa; citos apstākļos par to īpaši nesūkstītos, jo nešķita, ka “Jaunkundze” arī pretendētu uz ko vairāk, taču gaidas un cerības atkal izrāva gabalu baudījumam/guvumam.

Par laimi, “pagalms” piepildīja sākotnējās cerības un gaidas tiktāl, ka nebūtu nožēlojis arī pilnvērtīgu pirkumu, nemaz nerunājot par veiksmīgu parakņāšanos “Otrās elpas” gaiteņa grāmatplauktos. Stāsts par serbu mūku un jaunu, vēstures apsēstu turku augstdzimteni Stambulas bezizejas cietumā sākumā ievelk ar spilgtajiem tēliem un situācijām, taču drīz vien lasīšana pāriet otrajā līmenī, kad paralēli stāstam redzi arī visa pasaulredzējuma attīstīšanos. Pamazām tas kļūst aizvien spēcīgāks, un sirdi pārņem apjauta, ka varam droši iet mājās un vērt acis ciet, jo viss tāpat ir zaudēts iedomu tīklos. Tai tieši pa pēdām seko otra: bāc, stāsti tomēr var būt sasodīti kruta lieta.

Ivo Andričs

Lai lasīšanu un blogu padarītu interesantāku, domāju, pienācis laiks jaunai rubrikai: šobrīd lasītie autori divās rindkopās. Atklāšanas gods ir dienvidslāvu nobelistam Ivo Andričam, jo šobrīd lasu viņa dubultgrāmatu “Jaunkundze. Nolādētais pagalms” (Latvijā izdota 1981. gadā). Dzimis 19. gadsimta beigās, viņš pārcieta abus pasaules karus – pirmo ieslodzījumā par dienvidslāvu nacionālismu, bet otro – Belgradā, rakstot savus slavenākos darbus. Izbijis filozofijas students, kaismīgs dienvidslāvu kopības aizstāvis, diplomāts, komunists. Nu, un slavenākais savas puses rakstnieks (kaut viens no mazpazīstamākajiem nobelistiem).

Droši vien ģimenes vēstures dēļ viena no galvenajām tēmām Andričam ir  dažādo tautu un kultūru ņemšanās Dienvidslāvijas putraskatlā. Pats viņš ir dzimis Bosnijā, horvātu ģimenē, vēlāk dzīvoja Serbijā, dēvēja sevi par serbu un rakstīja kirilicā, vienlaikus dikti interesējoties par turku laikiem un ietekmi reģionā. Kā jau taipusē pierasts, visas šīs valstis/tautas grib viņu uzskatīt par savējo – nav tik traki kā Nasretdinam, tomēr ņemšanās pietiekami liela, lai nacionālais lepnums pārmāktu tekstus. Par tiem – nākamajā ierakstā.

Viljams Goldings – Lord of the Flies

Angļvalodīgo skolu klasika, kaislīgs un brutāls stāsts par vientuļā salā nokļuvušu skolnieku (un ne tikai) pasaules sabrukumu, kārtības kapitulēšanu haosa priekšā. Pāris salas gūstekņi mēģina izveidot angļu institucionalizētās sabiedrības miniatūru, cerot, ka uguns uzturēšana sniegs viņiem pestīšanu pieaugušā izskatā. Tikmēr korazēni-mednieki izlemj, ka vēders ir svarīgāks un saceļas pret liekajiem likumiem. Anarhija izrādās degradācija, un drīz vien viņi dejo lietus dejas un upurē savam elkam – nāves bailēm -, vienlaikus mērcējot šķēpus svešās asinīs. Beigās Dieva, tfu, jūrnieka nolaišanās no mākoņiem, tfu, izkāpšana elles uguņu pārņemtajā krastā negaidīti sastindzina asinis teju līdz absolūtajai nullei, jo kamera ir pacēlusies no skudru līmeņa, un operators aizmugurē bargi krata ar pirkstu: vai tad nu patiešām domājat, ka arī jums tāpat paveiksies?

Droši vien to visu var lasīt arī kā spriedzes pilnu stāstu par skolnieku mordoboju ar pāris skaistiem aprakstiem. Tas gan nāktos grūti, jo tematiskie slāņi tiešā tekstā gan netiek pateikti, taču to integrācija pamatstāstā ir tik pilnīga, ka pavisam dabiski lasās divi-trīs stāsti vienlaicīgi. Un labi vien ir, jo spriedzes stāsti gan ir interesanti, taču šādi apokaliptiskās labā-ļaunā cīņas patiešām notiek tevī, samezglojot kopā neironus, par kuru eksistenci pirms tam nebiji pat nojautis. Tādu grāmatas panākumu varu tikai apbrīnot un mēģināt izpētīt zobratus. Tādu sajūtu pēdējos mēnešos radīja vien Fuentess, taču viņa “Tīrās sirdsapziņas” pasaule bija daudz noslēgtāka, tēliem un metaforām saspēlējoties savā starpā, nevis precīzi aizskarot lasītāja nervu galus, radot vēl citus, pilnībā koherentus stāstus – tiesa, savu Fuentess paveica daudz tīrāk, jo “Mušu valdniekā” vairākārt sajūtamas mazliet šķības notis.

V. M. Vats – Islāms. Īsā vēsture

Man patīk vēstures grāmatas. Skolas laikā tās bija pirmās (un bieži arī vienīgās), kuras izlasīju jaunā mācību gada sākumā, saņemot grāmatu kravu no bibliotēkas. Pēdējā laikā gan esmu lasījis mazāk kā gribētu. Tāpēc izlēmu to mainīt.

Taču šo lasīt bija tikpat kā braukt ar vēstures ātrvilcienu gida pavadījumā. Viss pazib gar acīm, un atmiņā paliek tikai pāris prāta grāmatzīmes iz tēmas “par šo vajadzēs palasīt vairāk”. Un vispārējā sajūta par autoru kā sasodīti zinošu, taču ne vienmēr objektīvu un vnk neinteresanti rakstošu vēsturnieku. Informācija ir un nosaukumam atbilst, bet “1500 gadi 150 lappusēs” reti ir laba ideja. Tagad zināšu. “Pirmie 150 gadi 150 lappusēs, bet pārējie – pēdējās pārdesmit” man būtu paticis labāk. Vajadzēs palasīt vairāk.