Tag Archives: atz_c

Pauls Bankovskis – Sekreti


Ok, tagad Bankovski vairs ilgi nelasīšu. Sekreti ir itin jauks un kolorīts romāns bez īpašiem grēkiem un sasniegumiem, taču manās acīs tas viņu nereabilitē pēc “Drēbes jeb Ādama tērps” – jeb haltūras, kas man laupīja Bankovsknevainību. Biju dzirdējis labas lietas par Sekretiem, tāpēc to atrašana draudzenes vecāku plauktos pamudināja saņemties un dot viņam otro iespēju apliecināt savu slavu kā nu jau vidējās paaudzes topa rakstniekam. Iespējas došanu nenožēloju, taču ekperimentu turpināšanai jēgu neredzu.

Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad īpašās formas meklējumi, manuprāt, nav attaisnojušies. Var gan saprast arī autoru: romānā ieslēptie stāsti lielākoties ir patiešām aizraujoši, turklāt paaudžu sāgas formāts ļauj grāmatu pacelt kādu līmeni augstāk, viegli (par ko paldies) norādot uz vecticībnieku kultūras izšķīšanu un tajā paslēptajiem dārgumiem. Tomēr trīcelīgā reivera maniere pārlekt paaudzes katrā otrajā rindkopā (turklāt nenogruntējot ainas ar pietiekami atpazīstamiem enkuriem) prasa tik lielus koncentrācijas un atmiņu resursus, ka pēc noorientēšanās laikā vairs nepaliek spēka ieiešanai/emocionālajai līdzjušanai jaunajā stāstā, kurš nākamajā rindkopā vienalga atkal tiks pārtraukts. Tāpēc ātri vien uznāk pofigisms – vēl jo vairāk tāpēc, ka morāles vārdā (subjektīvi) interesantākais ministāsts – mistiskais brāļu greizsirdības eposs – tiek nobīdīts maliņā par labu kolhoznieku romances pelēcīgajam melodramatismam.

Komentēt

Filed under apraksti

Oļegs Pavlovs – Степная книга


Oļegs Pavlovs raksta stāstus par armijas dzīvi stepē pie Uzbekistānas. Tā ir brutāla pasaule, gan dabas, gan cilvēku dēļ. Cīņa par izdzīvošanu tur apēd visu palikušo cilvēcību un liek to atņemt arī citiem. Kā gan citādi dzīvot tādā brutālā pasaulē. Saule karsē līdz galvā izdeg smiltīm aplipis caurums, un virsnieks tevi izmanto savu tarakānu aizgaiņāšānai. Viens nepareizs solis, un arī biedri iedzīs tevi parašā un apmīzīs. Tā brutālā pasaulē dara. Paskatīsies ne tā vai aizmirsi paskatīties – varēsi vien lūgt Dievu. Kaut visdrīzāk to nedarīsi, jo arī Viņu te vairs neredzēsi. Pat Viņam tā pasaule ir pārāk brutāla. Starp citu, Pavlovam joprojām nešķistu, ka pasaules brutalitāte ir pietiekami skaidri izteikta.

Iespējams, tieši tāpēc vislabāk atmiņā iespiedies stāsts “Nebeidzamā stepe”, kur pāri stepei zeku vedošam virsniekam vienubrīd aiziet širmis un viņš zaudē brutalitāti. Pēc tam nākas ilgi sēdēt apdullumā, mēģinot saprast, kas ellē ratā noticis – arī lasītājam. Bet tad jau ir klāt nākamais stāsts, un vari atkal berzēt rokas, mēģinot uzminēt, kurš no tēliem mirs/tiks nogalināts un kādā veidā tas notiks. Tik brutālā pasaulē nekas cits īsti neiet krastā. Taču arī nāve tā zaudē ietekmi. Brīžiem kāds stāsts tevi nogāž no kājām – lielākoties ar finālu, kurā Pavlovs prot lieliski pagriezt skatupunktu tā, ka negribot sirds salecas – bet lielais vairums tikai grauž krūtis kā tādi žurkulēni vēl neizaugušiem zobiem. Vakardienas lasītājgrupā Anglijas krievu literatūras kurators man aizrādīja, ka tas arī ir points, tas pastiprina pasaules brutalitātes sajūtu. Es to saprotu (Jēzus un Marija, būs atkal jāataudzē bārda, vai?), man vienkārši nešķiet, ka viena un tā paša stāsta izspēlēšana ar mazliet mainītiem rakursiem ir labākais un iedarbīgākais veids, kā to panākt. Daži stāsti patiešām ir augstākās raudzes, bet kopumā

Komentēt

Filed under apraksti

Bils Braisons – The Lost Continent: Travels in Small-Town America

Fuck that, labāk pastāstīšu par savu gandrīz ikdienišķo braucienu uz darbu Londonas otrā pusē. Tas sākas visiem pazīstamā veidā – izejot tieši divas minūtes pēc vēlākā pieņemamā laika, kad var teju vai dzirdēt vilciena pukšķēšanu, ienākot stacijā. Tāpēc iet nākas no olimpiešiem noskatītā solī, pa ceļam izšķīdinot vienu-otru vietējo bērnudārznieku pulciņu un izvairoties no sadrūvušajiem bezmaksas avīžu piedāvātājiem. Stacijā parasti iesteidzos aizelsies, nosvīdis un pārliecinājies, ka vilciens patiešām ir divas minūtes nokavēts. Nomācoši ilgajai riņķošanai pa peronu nākamā vilciena gaidās tomēr ir viena priekšrocība: iespēja nostāties vistuvāk durvīm. Tā šeit ir ļoti prestiža pozīcija, jo stāvētājam dod iespēju uz brīdi sajusties ļoti svarīgam, nospiežot durvju pogu un atverot tās visiem gaidītājiem. Protams, īstenība ir skarbāka, jo tās atbloķēšanās jāgaida vismaz pusminūti, pastāvīgi jūtot gaidītāju nepacietības mākoņa briešanu, pret kuru vienīgais līdzeklis ir klusa (tomēr obligāti dzirdama) murmināšana: “C’mon you…”

Par laimi pats brauciens ir salīdzinoši vienkāršs. Tajā ir jāsēž. Vari, protams, skatīties uz pasažieriem, lasīt uzvalkotajam kaimiņam pār pleco “Metro” vai pētīt, kā Igijs Pops bez krekla un ar aptrakušām acīm reklamē mašīnu apdrošināšanu. Tomēr galvenokārt ir jāsēž. Tāpēc man parasti ir grāmata – piemēram, Bila Braisona ceļojums pa Amerikas mazpilsētām, kuru lasot rodas apbrīnojami patīkama un maldīga pārliecība, ka tu vari rakstīt tāpat, tikai smieklīgāk. Tad nākas nolikt grāmatu, jo sāku aizsapņoties par visām krutajām lietām, kuras reiz rakstīšu šeit vai citur, pretī saņemot apbrīnas pilnu komentārus – līdz pienāk mana stacija un sākas desmit minūšu gājiens pa suņu un saimnieku apsēstu pļavu un desmit minūšu kāpiens pilsētnieciskā un tāpēc vēl jo kaitinošākā kalnā, domājot, vai arī šoreiz satikšu poļu sētnieku, kurš, protams, ir foršs džeks, taču vienmēr aizsāk īsu sarunu. Un es bieži vien tomēr esmu tikpat asociāls kā Braisons, – tāpēc arī ceļojumu grāmatu nerakstīšu, kamēr to nepārvarēšu. Galu galā bez cilvēkiem un komunikācijas pat smieklīgi un patīkami lasāmi autori – kā Braisons – iestieg un sāk garlaikot.

Komentēt

Filed under apraksti

Banana Jošimoto – Kitchen

Nē, grāmatu neizlasīju tikai autores vārda dēļ – liela daļu nopelnu pienākas arī kolēģei, kura man to ieteica un iedeva. Par laimi, pēc tam viņa neprasīja manu viedokli, – uzreiz pēc izlasīšanas nekāds labas domas galvā neviesās. Stāsts šķita paliels beztolks, tēli – nereti kaitinošas marionetes, bet valoda svaidījas no patiešām foršiem, galvu pārbīdošiem vārdu pavērsieniem uz pilnīgām banalitātēm. Tur gan neko līdzēt nevarētu pat labākais tulkojums, jo teksta jēga šķita dzimusi citā realitātē dzīvojošās smadzenēs, līdz kurām manas pacelties nespēja.

Ttagad sajūtas jau ir pabalējušas, atstājot tikai viegli sildošu, klusi melanholisku pēcgaršu. Stāsts par jaunas japānietes ieiešanu izplūdušajā pieaugušo pasaulē joprojām šķiet nesakarīgs un saraustīts, toties tagad spēju novērtēt drīzāk emocionāli kā loģiski saistīto ainu spēju ietekmēt lasītāja (manu) sirdsstāvokli. Tas droši vien tāpēc, ka iekšējo kopsakarību meklēšanai pieradušajām smadzenēm vairs nav jāizsamist pie katra “un tad nez kāpēc notika viena cita lieta, un es biju dikti, dikti izmisusi mēness ziedlapu tumsā”, kas parādās vai katrā otrajā lappusē. Tā vietā varu atcerēties uz mīlīguma un krīpīguma robežas balansējušos tēlus, ainas, vidi – patiesībā, visu romāna pasauli. Galu galā, tas drīzāk ir (itin veiksmīgs) mēģinājums padarīt sataustāmu savu iekšzemi kā izstāstīt kādu stāstu. Fotoalbums, ne filmiņa. Un par to ir grūti dusmoties. Tas gan nenozīmē, ka pasauli nevarētu atklāt labāk – dziļāk, spēcīgāk – aizraujošāk, bļ. Un tāpēc varu tikai atzīt, ka tas ir interesants pirmais romāns, bet cita banāna apēšanai būtu vajadzīga diezgan spēcīga pārliecināšana. Neesmu jau arī mērķauditorija, man virtuves vienaldzīgas.


Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under apraksti

Jānis Ezeriņš – Noveļu izlase


Bildē gan redzama cita grāmata, jo savējo internetos neatradu. Tas ir no 50.-tajiem ar pareizu ievadu par nožēlojami dekadentiskajām tendencēm Ezeriņa agrīnajās novelēs un ceļa atrašanu īsi pirms nāves ar došanos reālistiskākā virzienā, atmaskojot “neatkarīgās” Latvijas buržuāzijas tukšumu. Pēc tam norāda arī autora apsēstību ar interesantiem sižetiem, atstājot novārtā visu pārējo. Un tam grūti nepiekrist, jo vairums noveļu patiešām atgādina mazliet literārāk savītus draugu nostāstus ar virsū uzkarinātu morāli. Vai vienkārši pagarākas fabulas ar tvistu, kas smird jau pie tuneļa ieejas. Tiesa, arī tie gabali ir itin viegli apēdami, – kamēr nesāc lasīt vairākas noveles no vietas. Stāsts sapīts forši, tēli ir plakani, bet pietiekami spilgti un valodas kamolam kaķis nav laists virsū.

Par laimi, ir arī kruti gabali, kas paceļ vienkāršo recepti augstākā līmenī. Piemēram, “Iegātnīša”. Krutums te slēpjas ne tehniskos vipendronos, sajūtu smalkumā, aprakstu precizitātē vai ideju oriģinalitātē… nē, pēdējo gan ņemu atpakaļ. Stāsts par jauku meiteni precību vecumā ar vecākiem piederošu māju, kas izrādās visu potenciālo precinieku galvenais interešu objekts, lielā mērā ir foršs tieši tēmas svaiguma dēļ. Jo sevišķi, ja pirms tam izlasītas desmit noveles par cēliem dēkaiņiem un skopiem bagātniekiem, kuri sajūk prātā sava skopuma & bagatības dēļ. Tomēr galvenokārt “Iegātnīša” ir labi izpildīta klasiskā traģēdija kompaktā izpildījumā ar atmiņā paliekošu protagonistu (kurš gan nav dižvaronis) – un tā joprojām ir iedarbīga lieta. Tas pats arī izpildās Ezeriņa lielā hita “Cilvēks mārkā” gadījumā, btw, kur protaga kritiens gan ir virpuļaināks un niansētāks, taču idejiski mūsdienās nodrāzts līdz idiotismam. Bet Ezeriņš jau nav vainīgs, ka pagājis gadsimts un Latvija kļuvusi miljons reižu piesātināka ar dažādiem naratīviem.

Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under apraksti

Vilis Lācītis – Stroika ar skatu uz Londonu


Labā ziņa: grāmata ir ne tikai lasāma, bet arī interesanta. Tēvs izlasīja vienā bezmiega naktī, es – divās dienās, un par patērēto laiku nav nožēlas. Valoda nemežģī smadzenes, notikumi aizraujoši, bet atkāpes un joki – lielākoties smieklīgi. Protams, tas viss ir naga dziļumā, bet arī vienkārša hohma pa laikam ir forša. Drīzāk acīs grauž pārcenšanās. Ne tik daudz citās recenzijās nopaļātā kriminālintriga – grāmatai bija vajadzīgs kāds centrs, ap ko visam rotēt, lai tas nebūtu vienkārši ievākots blogs – cik paša astes cilāšana. Pat ja mūsu domas dažās lietās sakrīt, klišejiskas metaforas un banāli banāni nav tas labākais veids to paušanai.

Šī nu ir viena no tām grāmatām, kurās pat prasījās ar galveno sižetu/tēmu nesaistīti krikumi, lai būtu vieta vēl kādiem absurdiem tēliem un situācijām, kur naratoram iekulties. Savā būtībā “Stroika” ir saromānota ceļojuma grāmata, un tādās mani parasti ievelk kultūru sadursmes pārpratumi un jokaini cilvēki, kuriem ir paradums dadziski pieķerties ceļotājiem. Lasu to ne tāpēc, lai uzzinātu, kā tēls izkulsies no situācijas/pārvarēs konfliktu (kaut fonā kas tāds par ļaunu, protams, nenāk), bet gan vēlmē pēc jaunām un neparastām situācijām. Tas šeit jo sevišķi pietrūka arī tāpēc, ka Lācīša valoda izklaidē pati par sevi, turklāt viņam ir ķēriens uz feiniem atsevišķu notikumu aprakstiem. Citas lietas gan pieklibo, tāpēc nākamo grāmatu (ja tāda būs) diez vai lasīšu. Tāpēc arī tāda atzīme, jo plusus likt pie burtiem negribas. Bet ja tādi apraksti interesē, un mārtkõre par savu darbu sen neko nav iemuārojis – visnotaļ neslikts aizvietotājs.

Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under apraksti

V. M. Vats – Islāms. Īsā vēsture

Man patīk vēstures grāmatas. Skolas laikā tās bija pirmās (un bieži arī vienīgās), kuras izlasīju jaunā mācību gada sākumā, saņemot grāmatu kravu no bibliotēkas. Pēdējā laikā gan esmu lasījis mazāk kā gribētu. Tāpēc izlēmu to mainīt.

Taču šo lasīt bija tikpat kā braukt ar vēstures ātrvilcienu gida pavadījumā. Viss pazib gar acīm, un atmiņā paliek tikai pāris prāta grāmatzīmes iz tēmas “par šo vajadzēs palasīt vairāk”. Un vispārējā sajūta par autoru kā sasodīti zinošu, taču ne vienmēr objektīvu un vnk neinteresanti rakstošu vēsturnieku. Informācija ir un nosaukumam atbilst, bet “1500 gadi 150 lappusēs” reti ir laba ideja. Tagad zināšu. “Pirmie 150 gadi 150 lappusēs, bet pārējie – pēdējās pārdesmit” man būtu paticis labāk. Vajadzēs palasīt vairāk.

Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under apraksti

P. G. Vudhauzs – The Mating Season


Manam pirmajam Vudhauzam (t.i., Džīvsa-Vūstera stāstam) sižets ir trakāks par visiem meksikāņu murgiem kopā ņemtiem. Mums ir desmit jaunieši, kārtīgi sadalīti pa abiem dzimumiem, kas grib viens otru fantastiskākajās kombinācijās. Vai arī negrib, bet izliekas, ka grib, lai viņu gribošais jaunietis gribētu vairāk. Vai otrādi. Vienvārdsakot, stāsts, kas padziļina respektu pret savedējiem, kuriem tas viss ir jāatceras un jāņem vērā. Un autoru, kurš visus romanču pavedienus ir godam savijis milzīgā mezglā un tad atkal visnotaļ eleganti atšķetinājis.

Problēma gan ir faktā, ka visa tā sižeta šķetināšanās lielākoties notiek pēc stingras formulas, kas sāk krist uz nerviem jau grāmatas pusē. Ikvienā nodaļā Vūsters (ar Džīvsa palīdzību) ar lielām pūlēm uzlabo situāciju, bet tad pienāk TVISTS, atklājās agrākā uzlabojuma nevēlamās sekas, un viss sačakarējas vēl vairāk. Un tā kādas pārdesmit reizes. Tomēr valoda ir rets garšīguma un tīrības apvienojums, stāstā ik pa laikam parādās arī kāda smieklīga aina (lielākoties gan slepstiks), un arī formula patiesībā ir visnotaļ veiksmīga, jo dzen lasītāju uz priekšu, neļaujot nolikt grāmatu. Tāpēc grāmatai veltīto laiku nenožēloju, bet vēl vienam līdzīgam cepumam – Vikipēdija saka, ka Vudhauzam viss ir pēc vienas “ģeniālas” (citāts) šnites taisīts – diez vai pieķeršos. Ja nu vienīgi dikti sagribēsies kaut ko iepriekš lasītu, bet uz kādas citas grāmatas pārlasīšanu ķēriena nebūs.

Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under apraksti

Ernesto Sabato – Tunelis


Starptautiskā mākslinieku mēneša turpinājumā – Austrumeiropā populārais, bet citur piemirstais argentīniešu krutaka Ernesto Sabato gabals par gleznotāju, kurš izslavēts par darbu arhitektonisko izsmalcinātību. Protams, tas patiesībā nozīmē, ka viņš ir aptracis analizētājs, kurš ne vien no mušas, bet arī ausu vaska spēs uztaisīt zilo vali un pārliecināt sevi, ka tāds tas vienmēr ir bijis. Kādudien viņš ieķeras savu darbu izstādē pamanītā meitenē, jo viņa uzcītīgi vēro gleznas stūrī impulsīvi uzzīmēto vēdlodziņa ainavu, kuru visi kritiķi līdz tam ir ignorējuši, bet kas viņam pašam šķiet personiski nozīmīgākā fīča. Par spīti visiem pārsistajiem krīpīguma un stalkerisma rekordiem sākas romāns, kas gleznotāja māksliniecisko īpatnību dēļ ātri vien abiem pāraug murgā. No SAVAS APZIŅAS tuneļa redzot tikai sīku realitātes fragmentu, viņš pamanās to mūždien pārvērst mālkāju konstrukcijās, izsecinot visu par viņas gultas un jūtu dzīvi. Kā jau pienākas kārtīgam dienvidnieku māksliniekam, tas izraisa pastāvīgu svaidīšanos no mīlas ārprāta līdz naida ārprātam, līdz viņš noslepkavo meiču. Vienvārdsakot, tipiski.

Tas arī bija grāmatas galvenais klupšanas baļķis manā acī. Viss – domas, sižeta savērpieni, stils u.t.t. – bija labā līmenī, bet nekas īpaši nepaķēra, jo centrālā fiška par analītiskā prāta atombumbas potenciālu vairs nebūt nav tik oriģināla un spēcīga kā bija 1948. gadā. Ja grāmatu būtu lasījis pirms +/- pieciem gadiem Kamī un Sartra vietā, bet viņus – tagad, iespaids droši vien būtu apvērsts. Bet tā: forša (un ļoti īsa, jo tas faktiski ir ne-pārāk-garstāsts) grāmata, kuras galvenā vērtība – psīcholoģiskums – padara to drīzāk “na ļubiteļa”. Tāpēc arī vērtējums lielākoties atkarīgs no intereses par attiecīgo tēlu (rēķinoties, ka negaidītas atklāsmes var negaidīt). Manā gadījumā – ne pārāk. Visas grāmatas laikā tikai pāris reižu uznāca vēlme dalīties teksta/sižeta/idejas fragmentā, un ne pārdomas, ne sajūtas neraisījās protagonista līmenī. Tāpēc…

Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under apraksti