“Pārējās pasaules” grāmatas Rietumos

Pirms pāris dienām viegli dūmakainā gaisotnē pasēdēju ar vienu no šīspuses tuvākajiem draugiem – izbijušu ķīniešu literatūras skolotāju un jauno rakstnieku no Honkongas, kurš Londonā ieradies angļu valodas uzlabošanas nolūkā. Viena no apspriestajām lietām bija ķīniešu literatūras uztvere Rietumvalstīs – tb, viņš sūdzējās par šejieniešu tieksmi pēc eksotiskuma un maoisma/Kultūras revolūcijas kritikas. Galvenais piemērs bija nobelists Gao Sindzjaņs, kurš Honkongā un Ķīnā personiskās pieredzes lielākoties tiek uztverts kā rietumnieku luteklis bez īpaši nozīmīga devuma ķīniešu literatūrā. Protams, Nobela prēmiju piešķir zviedru akadēmiķi ar neizbēgami eirocentrisku pasaules redzējumu, kurā “pasaules” daļai neizbēgami lielāka ietekme ir Eiropas, ne Ķīnas literatūrā un vēsturē.

Protams, Ķīna šai ziņā nav izņēmums. Nesen skatītajā nigēriešu autores Adičie TED runā rakstniece vēršas tieši pret tādu pašu šaurredzīgu centrēšanos uz vēlamajiem stāstiem, kuru dēļ viņas pirmie nopietnie darbi ASV tika atraidīti kā “nepietiekami autentiski”, liekot viņai sākumā mākslīgi censties tos “autentizēt” ar noklausītu un citādi marginālu Nigērijas pieredzi. Manuprāt, problēmas pamatā ir vispārcilvēciskā vēlme lasīt savas domas/uzskatus apstiprinošus tekstus. Tāpēc autoru valstīs augstu atzīta literatūra Rietumos visbiežāk (labākajā gadījumā) tiek publicēta mazās akadēmiskajās izdevniecībās, bet īstos panākumus gūst labi uzrakstīti (tā svarīgumu arī nevar aizmirst) stāsti un romāni, kas vienlaikus rada vieglu pārākuma siltumu par “trakajiem svešajiem” vai spēlē par attiecīgajām valstīm pieņemtā un pieņemamā eksotiskuma notis (vislabāk abus divus reizē: Ķīnas gadījumā, skat., Džunas Čanas grāmatas Wild Swans popularitāti). Tas gan ir tik pašsaprotami, ka sarunā pieminētā Lao Še – “pirmā ķīniešu fantasta” – nesenās izlasīšanas pieminēšana draugam radīja pamatīgu pārsteiguma sitienu. Jums diez vai tā būs – bet par to nākamajā ierakstā.

Izslēdzošās metaforas

Šobrīd lasītajā hipijgrāmatā viena nodaļa pāraug tīrā Lord of the Flies paralēlē ar visu apmušoto dzīvniekgalvu. Mājiens šķiet skaidrs: tai viņu nometnē jaušamā šķelšanās ir Nopietna Lieta un viss nupatās izvērtīsies sūdīgi. Ja nebūtu lasījis Goldingu – un ļoti daudzas grāmatas es arī neesmu lasījis – tas būtu pagājis garām. Nekas nopietns, jo alūzija šeit tikai dod plusu tās zinātājam, taču būtībā tā šķiet tik tāda šikošana. Nav jau tā, ka grāmata gribētu kaut ko nopietnu ar to pasacīt, vai mājienu nebūtu iespējams veikt bez neredzamas latiņas nolikšanas lasītāja priekšā.

Tomēr šis nav tas sliktākais variants. Zinātāju pašapziņa tiek maigi noglaudīta, nezinātāji neko būtisku nezaudē. Daudz lielāki iebildumi man ir pret dažviet (diemžēl arī manos agrākajos darbos) manāmajām izslēdzošajām metaforām, kuras barjeru noliek tik tuvu teksta izpratnes/sajūtas sākumam, ka puse lasītāju apjukumā uzreiz var iet mājās. Ignorējot Džoisonkuli un citus tādus, spilgtākais vēsturiskais piemērs laikam ir skandināvu kenningi. T.i., īslandiešu tradicionālajā dzejā vārda “debesis” vietā tiktu lietots “Imira galvaskauss”, bet “vilku” aizstātu “Gunna zirgs”. Tādas kā birokratizētas metaforas, kuras smadzenēs gan pilda pāris savus pamatuzdevumus (1) liek lasītājam pašam izdomāt paslēpto vārdu un aizķeksē to sinapsēs ar aizstājēju, līdz ar to palielinot frāzes ietekmi un panākot tās dziļāku iespiešanos pakausī; (2) veido lasītāju noskaņu un attieksmi, spēlējot uz aizstājēja atšķirīgajām asociācijām galvā), taču prasa noteiktā veidā sagatavotu lasītāju, kas senīslandiešiem varbūt nebija problēma, bet mūsdienu autoriem gan lielākoties būtu idiotiski. Tāpēc memētiskā, bļ, evolūcija, kenningus ir izspiedusi, un ceru, ka arī izslēdzošās metaforas latviešu prozā ies līdzīgu ceļu, paliekot tikai specifiskos darbos, kur no tām ir jēga arī ārpus snobiskas lasītāju atlases.

The Paris Review Interviews. Vol. 3

Būtu muļķīgi par interviju gramatu runāt paša vārdiem, tāpēc piedāvāju aprakstu ar runātāju teikumiem. Pa vienam no katra. “Rakstnieks piešķir dzīvei formu. Visi romāni ir par kādu minoritāti: katrs indivīds ir minoritāte. Vislabāk, ja maza deva autobiogrāfijas ir sajaukta ar krietnu daudzumu iztēles. Rakstnieki mēdz rakstīt daudz, taču reti kurš uzraksta vairāk kā tikai mazu drusku īstenības. Tēvs man teica, ka divdesmitpiecgadīgs autors rakstot saka piecdesmitgadniekiem, ka pasaule vairs nav tāda: tā ir šāda. Lielos stāstos tomēr ir ne tikai liela doma, bet arī īpašs domas izpausmes veids: vārdu savirknējums, valodas skanīgums… Rakstnieks tēlam var piešķirt dziļuma ilūziju, rādot viņu šķietami stereoskopiskā veidā, no diviem dažādiem skatupunktiem; rakstnieks var tikai kaut ko pastāstīt vai noklusēt par tēlu, viņš nevar lasītājam dot kvalitatīvi atšķirīgu informāciju. Būtu traki, ja darba skaidrojums būtu meklējams ārpus teksta.

“Manuprāt, romānu rakstīt nav vērts, ja vien neesi pieķēries kam tādam, pie kā varētu aplauzties. Ja kādam nevajag būt par rakstnieku, ja kāds domā, ka varētu darīt arī ko citu, tad viņam arī vajadzētu darīt to citu. Rakstīšanas tehniskais process, rakstnieka darbs ir dabiski vientulīga nodarbe. Es katru dienu stundām ilgi sēžu viens pats istabā. Sekoju tam, ko redzu uz papīra: teikumu pēc teikuma. Ja mākslai ir, kā man šķiet, patiesi transcedentāla funkcija – ja tā mums ļauj pacelties no mūsu ierobežotības un naivuma – rakstīšanas laika garastāvoklim vai sajūtām nevajadzētu būt nozīmei. Manuprāt, labs redaktors ir vīrs, kurš man šķiet šarmants, kurš man sūta lielus čekus, slavē manu darbu, izskatu un seksualitāti, un kurš ir labi apvārdojis izdevēju un banku. Bet tā tik tāda piebilde.”