Entonijs Storrs – Feet of Clay

Skaidrs, ka no bārdainiem guru labāk piesargāties. Viņi, protams, var izrādīties gudri un sirdsskaidri (kaut mazliet apmāti ar savu bārdu) cilvēki, kuram prātā bez palīdzības pasaulei šurst vēl tikai kosmosa noslēpumi (un bārda), taču ne mazāka iespējamība ir uzskriet varaskāram psiham ar vēlmi līdzgājējus pataisīt par sekotājiem. Protams, tādam atklājumam diez vai ir vajadzīga grāmata, tāpēc autora – psihiatra Storra – darba lielākā vērtība (līdzās nenoliedzami interesantiem keisiem no Jēzus līdz Gurdžijefam un Džimam Džounsam) ir guru personības, pieredzes & konteksta analīze. Secinājumos nereti gan manāmi loģikas lēcieni, jo piemēru nav daudz, tāpēc lasītājam nākas vien uzticēties, ka Storrs guru ir pētījis krietni vairāk.

Par laimi, viņam viegli ticēt, jo teksts ir mazliet neveiklāks, bet ne kripatu ne mazāk humāns un atvērts viedokļiem kā (Olivera) Saksa darbi. Ir jūtams, ka tēma drausmīgi interesē arī pašu autoru, un līdzās neretajai pamācīšanai vienmēr ir arī piebilde par vispārināšanas neiespējamību un prāta atvērtības nozīmi. Tad pat izteiktie viedokļi tā negriežas prātā. Beigu galā: “Nevienam nevajadzētu diagnosticēt psihozi ekscentriskas vai maldīgas ticības sludināšanas dēļ, ja vien to nepavada arī citas garīgas slimības vai nesabiedriskuma izpausmes.”

Ērihs Fromms – The Art of Loving

Ja mīlestība ir māksla, tās apgūšanai ir vajadzīgas zināšanas un apzināta piepūle – tāda ir Fromma grāmatas sākumā izteiktā premise, kuras pierādīšanai lielā mērā veltīts viss turpinājums. Tā 120 lappusēs autors pamanās iztirzāt vecāku, Freida un Rietumu kapitālisma postošo ietekmi uz cilvēku attieksmi pret mīlestību, cilvēces pamatproblēmas, Rietumu un Austrumu filozofijas fundamentālās atšķirības, dažas galvenās neirozes, meditācijas plusus un kādu tūkstoti citu lietu. Tas viss lielākoties nepiespiesti saplūst organiskā vienībā, un tikai reizumis parādās nepārvarama sajūta, ka Fromms savus faktus pielāgo teorijai, it visu nointerpretējot pašam tīkamā veidā.

Patiesībā „faktus” mūsdienu izpratnē viņš arī tikpat kā neizmanto. Bībeles citāts ir pietiekams pamatojums vispārējās mīlestības idejai (viņš gan arī vairākkārt uzsver Dieva jēdziena atavismu), homoseksuālisms ir mīlēšanas nespējā balstīta novirze, bet strīdi ar Freida garu nekad nepamet grāmatu uz vairāk nekā piecām lappusēm. Teksts brīžiem ir krietni morāli novecojis, bet pamatā vienmēr ir jaušama patiesa ticība, cerība un mīlestība, kas tomēr nenoveco. Domāju, ka gandrīz ikviens lasītājs daudzviet varēs priecāties par paša iekšējo nojautu paušanu tīrā valodā. Un tad tās tiek paceltas nākamajā līmenī, norādot ceļu uz īstenojumu dzīvē. Nebūt nebrīnījos, uzzinot, ka tas bijis viens no sešdesmito kontrkultūras pamattekstiem. Grāmata tā arī skan – ar visu labo un slikto, kas no tā izriet.