Tag Archives: ceļojums

Rourijs Stjuarts – The Places in Between

Stjuarts nav labs rakstnieks. Viņš galvenokārt ir diplomāts, politiķis un akadēmiķis. Grāmata par Afganistānas šķērsošanu (kājām – ziemā – pāris mēnešus pēc amerikāņu iebrukuma un Taliban gāšanas) bieži velkas, atkārtojas, iegrimst detaļās un personiskajos viedokļos. Tas gan ir pilnīgi vienalga, jo nevienam rietumu rakstniekam vienalga nebūtu pietiekamu zināšanu un iekšu, lai veiktu viņa pastaigu. Tāpēc šaubos vai mūsdienu Afganistānas saprašanai/izjušanai ir kas labāks par šo grāmatu.

Briesmas un grūtības aprakstā ir katrā otrajā lappusē, un tikai brīžiem kāds labsirdīgs vietējais (lielākoties paputināts eksvadonis vai cienīts vecvīrs) sniedz atelpas brīdi. Iespaids par valstu rodas krietni šizofrēnisks: dažviet cilvēkus vajag iebiedēt ar oficiāla paskata dokumentiem, lai izdotos pavadīt nakti aukstā klētī uz klona, citi bez vārda runas dodas Stjuartam līdzi divdienu gājienā cauri aizputinātiem kalniem, jo nelaidīs tak svešinieku postā. Nesaprotama nežēlība sadzīvo ar siltumu, pilnīga pakļaušanās rituāliem un senču dzīvesveidam ar totālu vēstures ignorēšanu ārpus leģendām un kariem. Beigās vēl negaidīta interesants Rietumu ārpolitikas cepiens liek tikai nožēlot, ka autors kā gājiena sasaisti un ritma mainītāju izvēlējās tikai Babūra 16. gadsimta sākuma gājienu.

Komentēt

Filed under apraksti

Bils Braisons – The Lost Continent: Travels in Small-Town America

Fuck that, labāk pastāstīšu par savu gandrīz ikdienišķo braucienu uz darbu Londonas otrā pusē. Tas sākas visiem pazīstamā veidā – izejot tieši divas minūtes pēc vēlākā pieņemamā laika, kad var teju vai dzirdēt vilciena pukšķēšanu, ienākot stacijā. Tāpēc iet nākas no olimpiešiem noskatītā solī, pa ceļam izšķīdinot vienu-otru vietējo bērnudārznieku pulciņu un izvairoties no sadrūvušajiem bezmaksas avīžu piedāvātājiem. Stacijā parasti iesteidzos aizelsies, nosvīdis un pārliecinājies, ka vilciens patiešām ir divas minūtes nokavēts. Nomācoši ilgajai riņķošanai pa peronu nākamā vilciena gaidās tomēr ir viena priekšrocība: iespēja nostāties vistuvāk durvīm. Tā šeit ir ļoti prestiža pozīcija, jo stāvētājam dod iespēju uz brīdi sajusties ļoti svarīgam, nospiežot durvju pogu un atverot tās visiem gaidītājiem. Protams, īstenība ir skarbāka, jo tās atbloķēšanās jāgaida vismaz pusminūti, pastāvīgi jūtot gaidītāju nepacietības mākoņa briešanu, pret kuru vienīgais līdzeklis ir klusa (tomēr obligāti dzirdama) murmināšana: “C’mon you…”

Par laimi pats brauciens ir salīdzinoši vienkāršs. Tajā ir jāsēž. Vari, protams, skatīties uz pasažieriem, lasīt uzvalkotajam kaimiņam pār pleco “Metro” vai pētīt, kā Igijs Pops bez krekla un ar aptrakušām acīm reklamē mašīnu apdrošināšanu. Tomēr galvenokārt ir jāsēž. Tāpēc man parasti ir grāmata – piemēram, Bila Braisona ceļojums pa Amerikas mazpilsētām, kuru lasot rodas apbrīnojami patīkama un maldīga pārliecība, ka tu vari rakstīt tāpat, tikai smieklīgāk. Tad nākas nolikt grāmatu, jo sāku aizsapņoties par visām krutajām lietām, kuras reiz rakstīšu šeit vai citur, pretī saņemot apbrīnas pilnu komentārus – līdz pienāk mana stacija un sākas desmit minūšu gājiens pa suņu un saimnieku apsēstu pļavu un desmit minūšu kāpiens pilsētnieciskā un tāpēc vēl jo kaitinošākā kalnā, domājot, vai arī šoreiz satikšu poļu sētnieku, kurš, protams, ir foršs džeks, taču vienmēr aizsāk īsu sarunu. Un es bieži vien tomēr esmu tikpat asociāls kā Braisons, – tāpēc arī ceļojumu grāmatu nerakstīšu, kamēr to nepārvarēšu. Galu galā bez cilvēkiem un komunikācijas pat smieklīgi un patīkami lasāmi autori – kā Braisons – iestieg un sāk garlaikot.

Komentēt

Filed under apraksti

Džons Steinbeks – Travels with Charley

Kādā pusmūža pievakarē Steinbeks saprata, ka atkal jādodas ceļā. Pats saka, ka iegansts bija vēlme atgriezties sajust Amerikas zemi un cilvēkus, citi stāsta, ka vainīgi ārstu draudi, bet jau grāmatas sākumā atzīts, ka saknes patiesībā ir tieksmē pēc klaidonības un tās romantiskā vilinājuma. Par savu vēlmi būt kaut kur citur vai vienkārši braukt un neapstāties viņam stāsta arī liels vairums ceļā satikto cilvēku. Atšķirība tikai tāda, ka Steinbeks patiešām sagatavojās un brauca. Cauri visai Amerikai no ziemeļiem uz dienvidiem īpaši viņam uzbūvētā furgonā Rosinantē un ar seno dzīvesbiedru, franču pūdeli Čārliju.

Grāmatu saturošais kodols teorētiski ir apakšvirsrakstā pieminētie “Amerikas meklējumi”. Praktiski Steinbeks par to bieži vien piemirst, lielāko uzmanību pievēršot atsevišķu cilvēku aprakstīšanai un Viedokļa Paušanai. Tas lielākoties ir niansēts, izskatīts no vairākām pusēm un uzrakstīts vienkāršā valodā, turklāt bieži vien sasodīti smieklīgā veidā. Tāpēc izlasās ātri, aizdedzina acis un paliek atmiņā. Konkrētais parasti arī ir daudz interesantāks par vispārinājumu mēģinājumiem, par kuriem arī pats Steinbeks, šķiet, kautrējas neizbēgamās pretenciozitātes dēļ. Pēcgarša sliktāka par pašu tripu, jo pie beigām autora pastāvīga klātbūtne sāk piegriezties, taču arī tas galu galā pieder pie ceļošanas. Lasot biju sajūsmā, tagad mazāk, taču izlasīt noteikti ir vērts – un pats sākums itin labi ļaus saprast, vai brauciens patiks arī tev. Tāpēc


Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under apraksti