Guntis Berelis – Ugunīgi vērši ar zelta ragiem

Vislielākie iebildumi man tomēr ir pret vāku. Labi, ka e-versija nav jāslēpj no ciemiņiem.

Bereļa romānā netrūkst līķu kalnu, asiņu jūru un citu klišejtopoloģijas iezīmju, nemaz nerunājot par literatūrvēsturiskām traģikomēdijām un individuālām drāmām. Un tomēr skumjākais brīdis grāmatā bija īsi pirms puses, kad mani pārmāca sajūta, ka turpinājumā nevaru gaidīt neko vairāk par atkārtošanos, variācijām par tēmu, atkārtošanos un varbūt arī kādu patiešām foršu ainu. Lielā mērā tā arī bija: slaktētājs slaktēja, upuri mira un lopiņi nodevās lopiskām izdarībām. Mākslas un tās radītāju ciešā saistība ar minētajām izdarībām domu katlā sautējās līdz pat beigu daļai.

Žēl, jo uzstādījums bija daudzsološs un sākumā arī krietni interesants: divi paralēli stāsti par neģēlīgiem māksliniekiem, kuri neģēlīgi izmanto meitenes savu mākslas darbu radīšanā. Pa vidu vēl aptrakušu veču orķestris (pavedienu ar pārējo tā īsti arī neieraudzīju – lieks mājiens uz mākslinieciskā procesa neglīto realitāti kā romāna tēmu?), autora tēla cieša iesaistīšana, kautiņi, seksošanās… Lasīt bija aizraujoši, smadzenes arī kustējās, varēju lasīt un pat neskumt, ka piemirsto atslēgu dēļ līdz pat vēlam vakaram biju iestrēdzis ārpus mājas. Tad sākās atkārtošanās. Kāpinājumam tā nereti ir noderīga, taču pat pašironiskos, nemitīgi aci piemiedzošos stāstos būtu labi nedarīt to tik atklāti – vai vismaz parūpēties, lai lasītāja interese patiešām tiktu kāpināta. Labi, ka vismaz literatūrvēsturiskajā stāstā ņemšanās bija daudzveidīgāka, iestrēgstot aplī tikai retumis.

(P.S. Cepure nost Bereļa priekšā par stāšanos e-avangardā. Grāmata par maziem naudiņiem iegādājama http://www.publicetava.lv – par spīti otrās puses izraisītajam nīgrumam pirkt iesaku vienalga – kopējais baudījums ir lielāks par prasītajiem naudiņiem. Autora stāsts par sevi lasāms šeku: http://lasitajaspiezimes.wordpress.com/2012/12/13/berelis.)

Italo Kalvino – Invisible Cities

Italo Kalvino miniatūro brīnumu sāku lasīt vakarā, balsī draudzenei. Viņa drīz vien saldi iesnaudās, un arī es biju ieslīdējis saldajā pusrealitātē. Tad grāmatu noliku. Bija forši, bet malšana uz priekšu, neapstājoties pasapņot, šķita bezjēdzīga. Grāmatu veido miniatūras fantāzijas par pilsētām Kublajhana impērijā, kuras pats hans nekad nav redzējis un tāpēc klausās dižā ceļotāja Marko Polo nostāstus par redzēto. Virsstāsts ir ļoti nosacīts un drīzāk vajadzīgs metafiziskām pārdomām par pilsētām, impērijām, dzīvi, redzēšanu un tamlīdzīgām lietām. Vislabāk tos uztvert kā atsevišķas, konceptuāli sasaistītas miniatūras (tāpat kā pilsētstāstus).

Pēc tam provēju lasīt parastos veidos un vietās, bet kaut kā sākotnējā burvība galvā vairs nesaslēdzās. Tad ienesu to tualetē lasīšanai uz poda. Sanāca lasīšana uz goda. Var lēnām izlasīt vienu, divas miniatūras, izbaudīt tekstu, tad uz brīdi pārdomāt un līgani pāriet nākamajā dienas darāmajā, nejūtot nepieciešamību turpināt aršanu vai pārslēgties uz kaķu bildēm. “Neredzamo pilsētu” dēļ ir vērts mazliet pārmainīt lasīšanas paradumus. Vēlme izliekties pa logu un aurot “ahujetj!” pa visu pagastu varbūt neradīsies, taču siltums un viegla acu/dvēseles paplešanās arī nav joka lieta.

Emīls Zolā – Nana

Pie pirmās “Nana” grandiozās vakariņu ainas beigām es griezu zobus un bungoju ar pēdu pret grīdu, cenšoties nepadoties vēl pirms īstas romāna sākšanas. Otrā vakariņu aina jau bija paciešama, trešā ieinteresēja, bet ceturtajā megatusā attiecības apspriedošie cilvēki galvā bij pārvērtušies kosmiskos soģos un mītu tēlos, saķērušies episkā cīņā ellišķīgas apokalipses priekšā. Bija reāli kruta, kā saka, jo sevišķi pēc tam, kad blociņā pierakstītie/ieskicētie tēli pārgāja smadzenēs un neprasīju atsvaidzinošu pārlasīšanu ik pēc pāris lappusēm.

Zolā ir viens no 19. gadsimta franču literatūras superzeļļiem, kuru litvēstures grāmatās lielākoties piemin kā siekalām šķīstošu naturālisma aizstāvi. Neapšaubu grāmatas (vēl jo vairāk tāpēc, ka man joprojām nav īstas skaidrības par naturālisma oficiālo izskatu), taču “Nana” nebija gaidīto pirkstu falangu pieclappušu aprakstu. Stāsts bija mazliet manierīgs, mazliet moralizējošs un mazliet pārdetalizēts, taču manam mazizglītotajam skatam visnotaļ iederīgs 19. gs. beigu stilā. Iekšējo simbolu un vispārinošu metaforu vienalga netrūka, un sižetiskā viļņa pieaugšana bez tiem pat nebūtu iedomājama. Citādi paliktu tikai miljons džeku (un meitenes) siekalošanās varietē aktrises/prostitūtas priekšā un gumijota grimšana Izvirtības Zaņķī. Arī interesanta tēma, bet 20 romānu ciklu tādi pastāstiņi diezin vai noturētu. (“Nana” Zolā ciklā ir devītā grāmata – cepuri nost ikvienam, kurš tās visas izlasījis.)

Cēss Noteboms – Rituals

Nīderlandes rakstnieks Cēss Noteboms (Cees Nooteboom – vvz, kāds varētu būt īstais latviskojums) jau padsmit gadus ik rudeni tiek minēts pie reālākajiem Nobela prēmijas laureātiem literatūrā, bet vēl aizvien ir pamanījies palikt bešā. Rituāli ir viens no viņa slavenākajiem romāniem, kaut Noteboma gadījumā “slavenība” vienalga ir ļoti nosacīta. Tajā stāstīts par dzīvei cauri šļūcoša diletanta attiecībām ar trim tradīcijām un rituāliem ļoti pietuvinātiem cilvēkiem. Visi trīs beigās izdara pašnāvību. Vienam no viņiem bija autistiska fiksācija uz seno Japānu. Tas arī ir aptuveni viss, ko atceros no vasarā lasītās grāmatas.

Īsti pat nezinu, vai rūpīgāka lasīšana daudz līdzētu. Varbūt pārlasīšana, bet nejūtu pārliecību, ka tā dotu jebko vairāk – baudu, atklāsmes, dajebko – par nejauši izvēlēta dzīvokļa grāmatkalna eksemplāra vienreizēju caurskatīšanu. Kā nojaušams, mans mīļākais žanrs nav eiropilsētnieciski intelektuāls teksts, kurā katrs vārds izvēlēts pēc ilgas zoda kasīšana eksistenciālās pārdomās. Interesanti, ka lasot sajūtas bija patīkamākas, atceros arī līdzjūtību un dažkārtēju pasmīkņāšanu, taču tagad to visu ir pārklājusi līdzīga bezjēdzības sajūta, kāda droši vien būs tev par šo recenziju.

Mēs. XX gadsimts

Stāstu krājums “Mēs. XX gadsimts” ir mēģinājums ar literatūras – personisku, bet izdomātu naratīvu palīdzību izstāstīt XX gadsimta Latvijas vēsturi. Tuvplāns šai gadā, tuvplāns tai gadā, bet kopā – vesela filma. Grāmatas idejiskā autore ir Gundega Repše, kura tās konceptā atvēlējusi vietu tikai rakstniecēm, jo sieviešu pieredze esot nepelnīti nostumta oficiālajā vēsturē un literatūrkritikā. Par spīti sākotnējiem aizspriedumiem pret apgriezto seksismu, beigās nākas vien atzīt, ka ideja ir nostrādājusi: autores lielākoties patiešām koncentrējās uz aizmirsto sieviešu pieredzi, kas arī stāstiem piedeva personiskāku, tuvāku un tāpēc skarošāku toni.

Tā kā vairākas autores pazīstu personīgi, apraksta vērtējumi un secinājumi uz viņām neattiecas: neko sliktu tak vienalga neteiktu. Bet arī pārējās rakstnieces vai nu notur parasto līmeni, vai arī iedarbojas negaidītā veidā: piemēram, Ābeles darbi līdz šim man runāja garām, bet “Sīrups” vārdu dzeju uzsvēra mazāk, un ļāva izcelties tekstā ieslēgtajam dramatismam. Patiesībā līdzīgi bija ar citiem stāstiem, kas visi jautās koncentrētāki, paredzēti vairāk lasītājiem, ne sēņotājiem. Bija arī pāris izņēmumi: Repšes un Manfeldes stāstos es pavisam vienkārši apmaldījos vārdu mežā un neko nesapratu. Vairums citu tomēr patika ne vien man, bet arī citiem tuvajiem, mazāk aktīvajiem lasītājiem, tā kā drošu sirdi varu teikt, ka ne visa mūsdienu latviešu sieviešu literatūru ir tik tālu stratosfērā, kā to nereti mālē. Vismaz krājumā “Mēs” dominē runāšana caur saknēm.

Vizma Belševica – Bille

Skolu es pabeidzu bez obligātās latviešu literatūras bagāžas galvā, jo dažus no tiem pēc apraksta vai pirmajiem pieciem teikumiem atzinu par garlaicīgiem salīdzinājumā ar kosmosa zirnekļu cīņām, dažiem autoriem biju izlasījis citus, mājās vai bibliotēkā atrastus darbus, bet vēl citus vienkārši bija slinkums meklēt. Un labi, ka tā, citādi “Billi” tagad nebūtu lasījis, paliekot bez vienas no šīgada patīkamākajām grāmatām. Tai nav pasaules dižgaru vēriena, dziļuma, paralēlo dimensiju un visādu citādu fīču, toties sajūtu nodošanas ziņā Belševica gan ar viņiem var droši sacensties. Reputācijas dēļ gaidītā raudamgabala un/vai dabas aprakstu gabala vietā dabūju mājīgu, neuzkrītoši reālistisku un psiholoģisku, brīžiem sāpīgu, brīžiem mīlīgu, brīžiem smieklīgu gabalu par pirmskara cilvēkiem Pierīgā un (mazliet) laukos.

Grāmatu veido daudzas ainas ar mainīgām noskaņām un uzsvariem, kas pārvietojas no pašas mazās Billes dzīves uz atslēgcaurumā redzēto vecāku dzīvi, viņu kašķiem, radiem, radu kašķiem, draugiem un draugu kašķiem. Lēnā meitenes pieaugšana minimāli maina viņas dzīvesziņu un iebūvēto nepatikšanu magnētu, tā kā pat lēnākajās, “mākslinieciskākajās” ainiņās vienmēr ir kāds interesants moments, kas lasīšanu padara patīkami ievelkošu. Domāju drīzumā uzzināt, vai meitenes tālākā pieaugšana abos grāmatas turpinājumos nemazinās efektu. Bet tikmēr Billi droši saucu par sev patīkamāko pārsteigumu latviešu literatūrā kopš Apsīšu Jēkaba stāstiem.

Roberto Bolanjo – Trešais Reihs

 

Kā jau pienākas autora pirmajā romānā, “Reihā” ne obligāti sakarīgā maisījumā ir apvienotas lielākā daļa Bolanjo kaislību: galdaspēles, mistika, nacisms un dažādi pavešanas veidi. Galvenais tēls ir vācietis, komplicētas kara galdaspēles “Trešais Reihs” lielmeistars, kurš atpūtu bērnības kūrortā ar sievu vēlas pavadīt viesnīcas istabiņā, izstrādājot jaunu spēles variantus. Tā tas īsti nesanāk, jo viņi sapazīstas ar dažādiem lohiem, viņš pats samīlās viesnīcas jaunajā saimniecē, viens no lohiem nomirst, viņš sāk pusalegorisku superpartiju ar pludmalē dzīvojošu rētainu laivu izīrētāju, sieva redz murgus un aizbrauc, viņš sāk afēru ar saimnieci, taču viss aiziet tik virpuļainā bezdibenī, ka vienīgā izeja beidzot izrādās padošanās. Tā kā viņam nav pat Evas Braunas, mūsu varonis pašnāvību neizdara, bet atgriežas Vācijā ar pakaļkājās iespiestu astīti.

Patīkami, ka romāna apvienojums līdz pat beigām ir pat ļoti sakarīgs un savstarpēji saistīts: katra daļa saspēlējas ar visām pārējām, paceļot to mazliet augstākā līmenī, bet vienlaikus paslēpjot tādā kā migliņā. Rodas nervus kutinoša apmaldīšanās sajūta, kurai tīkamību neļauj zaudēt autora drošā roka – gan jau viņš izvedīs kaut kādā skaidrībā. Līdzīgi ir arī pāris iepriekš lasītajos Bolanjo stāstos, un vismaz mana gala reakcija ir līdzīga: apmulsums un neticība pēkšņajām beigām, jo aizvien drīzākā drīzumā šķietami gaidāmā kulminācija pēkšņi izrādās pagaisusi psihedēlijas virpulī. Šoreiz tas daļēji varbūt tāpēc, ka romānu lasīju turpinājumos “Paris Review” žurnālā. Metode interesanta, taču paša ritms galu galā vienalga ir jēdzīgāks. Kaut kad noteikti gribēšu izlasīt arī Bolanjo lielākos darbus, taču tas diez vai būs tuvā nākotnē.

Fransuā Rablē – Gargantija

Šī nu bija reize, kad teksts darbojās man neaizsniedzamos līmeņos. Baznīcas lietas mani interesējušas daudz mazākā mērā par augu slimībām vai dažādu dzīvnieku vairošanās īpatnībām, un 16. gadsimta reliģiskās peripētijas pat ar bagātīgiem skaidrojumiem grāmatas beigās (diemžēl ne lappušu apakšā) ir un paliek absolūti sveša pasaule. Tāpat arī viduslaiku romāna žanrs. Diemžēl Gargantijas (Rablē eposa pirmās grāmatas) satīra pamatā vēršas tieši pret šīm abām lietām, vijot atsauces tik biezā putrā, ka slīkšanas sajūta ir ne sliktāka kā purvā. It kā visapkārt notiek daudzas un dažādas lietas, bet prāts ir tādos džungļos, ka tās uztvert iespējams tikai ļoti retos brīžos. Pat tad labākajā gadījumā spēju tikai attāli novērtēt autora izdomu un prāta spējas, ne aizrauties vai izbaudīt, vai kaut pasmieties.

Vienubrīd, piemēram, Rablē uzmanību pievērsis nogurdinošajam Bībeles praviešu dzimtas koka sarakstam. Rezultāts ir ne mazāk nogurdinošs, toties divreiz garāks joku praviešu saraksts ar Maukuzālu, Dāvidu Lutausi un Zigiju Vīnvēderi (piemēri izdomāti). Rupji ironiskas grāmatas man parasti patīk, taču tobrīd sapratu, ka 600 lappuses ar peņu jokiem un piedauzīgām vārduspēlēm nav īsti manā garā, bet pārējo uztvert vienkārši nespēju. Labāk ceturto reizi pārlasīšu Donu Kihotu.

Zigmunds Skujiņš – Kailums

Man “Kailums” bija foršs, viegli un ātri izlasāms gabals, kura visuresošo masku motīvs ir tik sasodīti visuresošs kā ceļu policista daikts viņa rokā. Vienlaikus tieši šī vienkāršā centrētība lielā mērā, šķiet, ļauj romānam pacelties, jo Skujiņa rokā tajā brīžiem vēl ir jūtama nestabilitāte, taču tēmas esamība darbojas kā tāds balsts, kas neļauj būvei pavisam saļurkāties. Tās gan ir tādas rūgumpoda skumjas, atklājot, ka grāmata ne mēģina, ne plāno pacelties augstākā lidojumā kā sākumā varētu šķist. Ja lasītājs nesacerēsies, nervi tekstam atsauksies, un ļaus to uztvert pienācīgi – kā jauku jauniešu gabalu ar noderīgu vēstījumu, kas ideāli būtu lasāms vēlajos pusaudža gados.

A stāsts ir par izmainītu pasauli – jaunas rūpnīcas jaunu strādnieču pārpildīto mazpilsētu Randavu. Tur atbrauc vēstuļu sarakstes atvilināts puisis, un visi ar lielu azartu sāk Ņemties. Kailuma grāmatā nav, ir tikai aizlienētu apģērbu slānis uz slāņa, neviens nespēj būt pats un to vien dara kā izliekas. Tikai vecie vēl turpina dzīvot savā galvā, kaut arī ir viegli apjukuši un tā kā iemēģina roku maskēšanās sportā. Tas viss ir lielisks pamats sižeta pavērsienu un atklāsmju pusmiljonam, kas diezgan līdzīgi sadalās pa vienkārši negaidītām, bet iekšēji loģiskām, motīvus/tēlus atklājošām un abzolūti abzurdām. Izklaide garantēta. Par to Skujiņam arī paldies.

Imants Ziedonis – Epifānijas

Ziedoņa epifānijas iepriekš biju lasījis, bet sen un fragmentāri, skolai minimāli nepieciešamajā apjomā. Vācietis patika vairāk. Te pārāk daudz valodas, pārāk maz tiešuma. Tā likās. Nesanākot ieplūst, joprojām ir tāpat. Toties kad sanāk, sanāk niriens, slīciens, jaunas pasaules atklāšana. Tad atkal cauri tekstam parādās cilvēks ar saviem aizspriedumiem, mērķiem un sarauktu pieri, sakniebtām lūpām, pārmetoši paceltu kaulainu pirkstu. Ziedonis paceļ Visumā, Ziedonis paliek bez Visuma, viens ar vārdiem un neizteiktām delfu komentāru dusmām. Tekstā atvadas pamāt viegli. Jā, jā, paldies, paldies, būs jau labi, neesam tak bērni, kakas ēst nemēģināsim.

Joprojām labāk patīk ij “Garainis, kas veicina vārīšanos”, ij pasakas, ij tas pats Vācietis. “Kurzemīt” gan vēl jāizlas. No epifānijām galvenais guvums ir Ziedoņcilvēka uztveršana, daži uzraušanas, galvas sagriešanās brīži. Labākās ir krutas, sliktākās ir vienkārši kaitinošas. Droši vien lasot ar sirdij pielīmētu roku un pāragru aizgrābtību acīs būtu citādi. Varbūt vēlāk būs citādi. Bet šobrīd varu teikt vien to, ka miniatūras ir dzejniekcilvēcīgas.