Nīderlandes rakstnieks Cēss Noteboms (Cees Nooteboom – vvz, kāds varētu būt īstais latviskojums) jau padsmit gadus ik rudeni tiek minēts pie reālākajiem Nobela prēmijas laureātiem literatūrā, bet vēl aizvien ir pamanījies palikt bešā. Rituāli ir viens no viņa slavenākajiem romāniem, kaut Noteboma gadījumā “slavenība” vienalga ir ļoti nosacīta. Tajā stāstīts par dzīvei cauri šļūcoša diletanta attiecībām ar trim tradīcijām un rituāliem ļoti pietuvinātiem cilvēkiem. Visi trīs beigās izdara pašnāvību. Vienam no viņiem bija autistiska fiksācija uz seno Japānu. Tas arī ir aptuveni viss, ko atceros no vasarā lasītās grāmatas.
Īsti pat nezinu, vai rūpīgāka lasīšana daudz līdzētu. Varbūt pārlasīšana, bet nejūtu pārliecību, ka tā dotu jebko vairāk – baudu, atklāsmes, dajebko – par nejauši izvēlēta dzīvokļa grāmatkalna eksemplāra vienreizēju caurskatīšanu. Kā nojaušams, mans mīļākais žanrs nav eiropilsētnieciski intelektuāls teksts, kurā katrs vārds izvēlēts pēc ilgas zoda kasīšana eksistenciālās pārdomās. Interesanti, ka lasot sajūtas bija patīkamākas, atceros arī līdzjūtību un dažkārtēju pasmīkņāšanu, taču tagad to visu ir pārklājusi līdzīga bezjēdzības sajūta, kāda droši vien būs tev par šo recenziju.
Divās rindkopās 
Tikpat labi viņš varētu būt arī Seiss.
“Rituālus” lasīju pirms dažiem gadiem, tāds netverams jau tas teksts ir. Atceros tikai tējas tases un to, ka pēc tam radās ineterese palasīt Kavabatu.
Jā, kaut kas kopīgs ar Kavabatu viņam patiešām ir. Notebomu lasot man gan neradās tāds neandertālieša sajūta – vnk bija sajūta, ka sajaukts adresāts.
Un es skatījos, ka krievi lieto “Seiss”, ukraiņi “Kēss”, poļi “Cēss”…
heh, vordpress arī manu komentāru bija ielicis spamlistē, kaut es to ierakstīju no kontrolpaneļa
Es nīderlandiešu ee normāli transkribētu kā ie, taču man šķiet, ka šajā gadījumā tas varētu nebūt pareizi.