Tag Archives: dzeja

Millers Viljamss

Par amerikāņu dzejnieku, tulkotāju, zoologu un vispār malaci Milleru Viljamsu uzzināju kādā apsēstības periodā ar viņa meitas, kantrī/folk/rokmūziķes Lusindas Viljamsas daiļradi, kuru, kā arvien šādos brīžos, pavadīja biogrāfisko materiālu šķirstīšanas stundas. Tā tiku pie viņas tēva vikipēdijas, tad dažiem internetā publicētajiem dzejoļiem, bet tad, kādā dzimšanas dienā, arī diviem dzejoļu krājumiem. Tagad Millers Viljamss ir mans mīļākais un vienīgais man zināmais mūsdienu amerikāņu dzejnieks (cik nu astoņdesmitgadnieku var dēvēt par “mūsdienu dzejnieku”). Tā kā pirms dažām dienām pabiju Lusindas koncertā, iedomājos, ka būtu labi padalīties viņas tēva dzejas nedarbos.

Tajos tradicionālas dzejas formas (arī atskaņas!!!aasasa) un vienkārša, “tautiska” valoda  parasti ir apvienota ar mūsdienu amerikāņu stāstniecībā izplatīto apsēstību ar lēni naratīvu tēlu atklāšanos un klusām, sadzīviskām epifānijām. Kā izrādās, tā ir visnotaļ dzīvīga un iedarbīga pieeja ne tikai stereotipiskajiem lauku apgabalu iedzīvotājiem, bet arī dzejniekiem (par to liecina Viljamsa saņemtās balvas, ieskaitot ASV galveno – Poet’s Prize) un prezidentiem (Bils Klintons otrajā inaugurācijā viņam mīļi palūdza nolasīt kādu savu dzejolīti). Un labi, ka tā, citādi šķistu, ka dzejnieki nemaz nedrīkst izkāpt no metafiziskajām dimensijām, lai uz brīdi uzvilktu čības, paskatītos pa logu kaimiņmājā vai savā spogulī un sajustu Visumu arī tajos (kaut reizēm to papildina pārlieku aktīva pirksta kratīšana). Zemāk arī pāris pierādījumi.

Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under autori

T. S. Eliots – Four Quartets

Prāta mūzika no paša sākuma (“Time present and time past/Are both perhaps present in time future,/And time future contained in time past.”) viscaur dzejolim (“The knowledge imposes a pattern, and falsifies,/For the pattern is new in every moment”) līdz pat beigām (“We shall not cease from exploration/And the end of all our exploring/Will be to arrive where we started/And know the place for the first time.”). Superspēcīgs, pārņemošs izbrauciens laika vēsturē un nākotnē, kas sajauc tev galvu un atstāj ārpusē.

Jā, dzejolis prasa pilnīgu koncentrēšanos, taču nesaprašanu nesoda. Labi zinu, ka vairāk nekā pusi palaidu garām valodas un atsauču barjeras dēļ, bet baudījums vienalga bija kā krutai simfonijai dzīvajā izpildījumā. Manai gaumei mazliet par savītu, taču šis ir viens no tiem gadījumiem, kad lasītājam nākas noliekt galvu un mēģināt pacelties. Eliots runā caur saknēm, taču virsotne ir tik augstu, ka mana prāta sulas nespēj to aizsniegt. Reizēm sajūti debesu pieskārienu, saproti dzeju un visu, visu, bet tad atkal atsākas tripa kaleidoskops, kurā tu kaut ko atrodi tikai tāpēc, lai uzreiz to arī pazaudētu. Un tad saproti, ka vislabāk ļaut runāt dzejolim pašam.

Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under apraksti