Pēc dažiem pirmajiem stāstiem lielāko Kreicberga grāmatas baudījumu sniedza tās iedošana tuviniekiem. Viņi tekstā iegrima uzreiz un tajā palika vēl kādu laiku pēc pāris norādīto stāstu izlasīšanas. Tad es grāmatu paņēmu un noliku somā, lai neizjauktu iespaidu. Mazās devās Kreicberga stāsti ir ļoti jauki un pavelkoši, bet pēc trim-četriem gribot negribot mani pārņēma vēlme jaukt tos pa sastāvdaļām. Par spīti lielākoties dažādajām (un bieži burvīgajām) pasaulēm un konkrētajiem notikumiem, stāsti radīja viena būvveida netīšas uzķeršanas iespaidu (galvenais izņēmums: Nebulam nominētais Žeņas gabals), kas tad tiek izmantots dažādās stāstniecības spēlēs. Par laimi, tas ir labs būvveids, ar labu brīnumsajūtas, melodrāmas un intrigas sajaukumu.
Iespējams, sākotnējā pārsteigumprieka pāraugšanu vieglas vilšanās skumjās sekmēja krājuma sasteigtības sajūta. Pēc grāmatas izlasīšanas atmiņā bija palikuši akurāt divarpus gabali, kamēr lielais vairums šķita garākā apjomā izvērsta forša ideja – rotaļa bez kārtīgam stāstam nepieciešamā dziļuma vai iesaistības. Jā, stāstniecības elements krājuma darbos bija latviešu literatūrai neraksturīgi (un patīkami) nozīmīgs, tomēr tas pārāk bieži bija tikai ātri iecirsts celiņš stāsta fantastidejas (un tapšanas iemesla) mežā, nevis māņu, mājienu, dziļāku nozīmju un atklāsmju pārpildīts gājiens. Tāpēc autoru prātā paturēšu un attīstībai sekošu, bet pārlasīšanai “Dubultniekus” neatstāšu.
Divās rindkopās 