Līdz pusmūžam Igaunijas Padomju sociālistiskās republikas Tautas rakstnieks Jāns Kross lielākoties dzīvoja vienas vai otras varas cietumos, rakstīja dzejoļus, precējās un šķīrās. Tad cilvēkam uznāca nesaprotams trakums, viņš sāka rakstīt vēsturiskus romānus par 18.-20. gadsimta igauņu un baltvācu sabiedriskajiem darboņiem un dabūja PSRS, bet vēlāk – arī skandināviski starptautiskas prēmijas. Kross pats savus darbus esot dēvējis par arheoloģiskiem izrakumiem, un tādi pēc aprakstiem tie arī izklausās. Cilvēki ir vāji, divkosīgi, slepenu domu un darbu pārņemti, godkāri un visādi citādi dzīvi. Vienvārdsakot, romāni, kurus bērnībā šausminātā neizpratnē noliktu dziļi plauktā un dotos izmazgāt smadzenes.
Par laimi, literatūras cienītāji nav blogeru bērnības dienu kloni. Tāpēc Kross kopā ar Matu Unti un Oskaru Lucu droši vien ir pasaulē pazīstamākie igauņu rakstnieki. Pasaule, kurā viņi ir pazīstami, protams, ir visai kalsna un lielākoties ļoti briļļaina, taču pietiekami svešvalodīga, lai par to būtu vērts lepoties. Pieņemu, ka ārvalstnieki viņu lasa ne jau pastiprinātās intereses dēļ par sen mirušiem igauņiem, bet gan tieši tēlu un, pastarpināti, viņu apdzīvotās pasaules cilvēcīguma dēļ, kas ļauj kaut nedaudz labāk saprast ne tikai vēsturi, bet visas attiecīgās nozares lietas un darbības. Paša lasītās “Profesora Martensa aizbraukšanas” gadījumā pastiprināta sapratne apgaismo diplomātiskās pasaules aizkulises ar žurkveidīga profesora acu gaismas palīdzību. Un tas jau skan pat interesanti.
Divās rindkopās 