Orhans Pamuks – My Name Is Red

Beidzot izlasīju puspasaules apjūsmoto turku Nobelista kaleidoskopisko magnumopusu. Virsslānī vēsturisks detektīvstāsts 16. gs. Stambulā ar atraidītu mīlnieku izmeklētāja lomā. Pēc neveiksmīgā romāna izklejojies pa pasauli, viņš atgriežas pie tēvoča – ilustrēšanas skolotāja -, kura meitā savulaik bija ieķēries, un atklāj, ka sultāns tam uzticējis sagatavot smalkiem zīmējumiem grāmatu, kas liktu ķeceriem eiropiešiem nomesties ceļos un atzīt viņa varu. Tēvocis to izlemj paveikt ar venēciešu špikošanu, kas izraisa pārmetumus zaimošanā (un garas sarunas par mākslas & stila dabu). Grāmatas izrotātājs tiem notic un tiek nogalināts. Tad nu viņš mēģina atrast slepkavu, kurš, kā drīz vien noskaidrojas, ir viens no trim galvenajiem grāmatas ilustrētājiem. Pa vidu ziepju opera ar māsīcas aplidošanu, vēl pāris slepkavības, Austrumu-Rietumu kultūru sadursme no turku skatupunkta un, jā, spriešana par mākslu, tās mērķiem un līdzekļiem. Ja tas ir pofig, tad droši vien grāmata ātri apniks, ja māksla (vārda plašākajā nozīmē) interesē, tad kaifs garantēts. Plus, tur ir nodaļas no sarkanās krāsas, līķa, suņa un citu parādību perspektīvas, so grāmata defoltā ir kruta (tb, tāds pats daudzo naratoru prijoms kā Folknera “As I Lay Dying”).

Viena no labākajām pēdējā laikā lasītajām grāmatām. Apbūra ne sliktāk par bērnībā lasītajām austrumu pasakām (lielā mērā zāles dūmu mākonim līdzīgās valodas dēļ), taču šeit bija plašāks, rietumnieciski reālistisks naratīvs, kā arī individuāls Lietu Skatījums un labirintiska, taču līdz pēdējam sīkumam izstrādāta struktūra, kas viss tomēr nav iespējams tautas daiļradē. Idejiski globāls gabals ar dziļi personisku stāstu apakšā. Kā jau katrai krutai grāmatai, lasot ir skaidrs, ka citā veidā/vidē to stāstu nemaz nebūtu bijis iespējams izstāstīt. Aizraujoša bija viscaur, taču pēdējās +/- simts lappuses atstāja vieglu vilšanās sajūtu, jo stāsts nenoapaļojās tik labi kā centās un atstāja mazliet samuģītāku iespaidu kā iepriekšejās 400+ lappusēm. Tomēr pašās beigās atkal sasmējos, kas ir liels pluss jebkurai grāmatai. Un uz mākslu (vārda plašākajā nozīmē) noteikti turpmāk skatīšos citādi.

I am nothing but a corpse now, a body at the bottom of a well. Though I drew my last breath long ago and my heart has stopped beating, no one, apart from that vile murderer, knows what’s happened to me. As for that wretch, he felt for my pulse and listened for my breath to be sure I was dead, then kicked me in the midriff, carried me to the edge of the well, raised me up and dropped me below. As I fell, my head, which he’d smashed with a stone, broke apart; my face, my forehead and cheeks, were crushed; my bones shattered, and my mouth filled with blood.

For nearly four days I have been missing. My wife and children must be searching for me; my daughter, spent from crying, must be staring fretfully at the courtyard gate. Yes, I know they’re all at the window, hoping for my return.

Komentēt

Filed under apraksti

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s