Pols Reidins – The World of Primitive Man

Turpinot par to pašu tēmu: beidzot izlasīju pirms vairāk nekā gada iesākto modernās antropoloģijas sākumposma lieldarbu par “primitīvo” cilvēku iekšējo pasauli, ārpasaules redzējumiem, sociālajām struktūrām un citām aizraujošām lietām. Tiesa, tās uzrakstītas enciklopēdiskā valodā, tāpēc pusnogurušas smadzenes ir nolemtas maktenām žāvām un katras rindkopas pieckārtīgai pārlasīšanai, jo acis iet šķērsām jau pie pirmā teikuma trīsdesmitā vārda. Autoritatīvais tonis pamatots gan ar plašo autora laukdarbu (kurā ietilpa arī pejota dzeršana) pie indiāņiem, āfrikāņiem un papuasiem, gan izlasīto grāmatu gūzmām, kuras (spoileris!) visas izrādās kļūdainas, tuvredzīgas vai apzināti maldinošas. Galvenokārt tāpēc, ka neatbilst Paula redzējumam par cilšu cilvēkiem.

Iepriekšējo teikumu gandrīz nobeidzu ar antropoloģisko klišeju: “cildenajiem mežoņiem”, taču laikus aptvēra, ka autors pats būtu varen sašutis par tādu apzīmējumu. Viņam tie nav mežoņi, bet gan alternatīvu attīstības ceļu aizgājuši cilvēki, kuru sociālie tīkli, rituāli un iekšējā pasaule ir tikpat dziļa kā Ņujorkas augstceltnē kokaīnu šņaucoša reklāmista prāta līkloči. Un viņiem tie patīk daudz labāk par otrajiem. Par spīti brīžiem kaitinoši nerimtīgajai viedokļa uzsvēršanai, mana līdzīgā pārliecība neatkāpās viņa piedāvāto datu priekšā – kaut, protams, spēkā paliek jautājums par to atlasi un pilnību (galu galā grāmata publicēta 1953. gadā). Tāpēc izturīgiem interesentiem mierīgu sirdi grāmatu iesaku drīzāk kā interesantu skičversiju par ļoti plašas un daudzveidīgas pasaules iespējamo uzbūvi ar daudziem saistošiem piemēriem. Diemžēl uzticēties – pat par spīti šķietamajam enciklopēdiskumam – tai tomēr ir pagrūti.

Viewed psychologically, it might be contended that the history of civilization is largely the account of the attempts of man to forget his transformation from an animal into a human being. Becoming conscious must assuredly have been a painful and traumatic experience, one to which he offered a most tenacious and continuous resistance. And he was right.

He must have been dimly aware, for a long time, that in his basic organ reactions, he had not, as yet, become sufficiently differentiated from his ape-like ancestors to make it easy for anyone of less than normal sensibilities always to distinguish accurately between the two. The untoward accident that had given him the new specifically integrated nervous system we call human and an upright posture brought its full quota of woe and misery to him. With this new nervous equipment he might have hoped for a new outward frame. Nature willed it otherwise and allowed him merely a larger brain and the change from a horizontal to an upright posture. Thus his frame belied that part of his brain which was new. As the contrast and incongruity between the two gradually dawned upon him we can forgive him for becoming fretful and resentful. Problems of the most perplexing kind crowded upon him for which answers had to be found. At the beginning, certainly, there could have been nothing but bewilderment illumined by doubt.

Komentēt

Filed under apraksti

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s